Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[21 Mar 2010|09:08am]
Modos un migu, modos un migu, tad izlīdu no gultas, iekūru krāsni, uzvārīju kafiju, ielīdu atkal gultā un ilgi pierakstīju naktī sapņoto dīvaino sapni. Tā pagāja vairāk kā stunda. Vēlreiz izlīdu no gultas, saģērbos, sametu krāsnī malku. Sacepu pankūkas, uzvārīju vēl kafiju, bija īstas svētdienas rīta brokastis. Tagad esmu atkal uz strīpas un gatava darīt darbus. Tāds, lūk, šis pirmais pavasara rīts.
5 comments|post comment

[20 Mar 2010|12:40pm]
Ar šo svinīgi atzīmēju, ka 20. marts ir diena, kad šogad pirmo reizi izkāru veļu žāvēties ārā pagalmā. Tagad mani palagi, spilvendrānas un dvieļi, saknaģēti uz striķiem starp liepu un ozolu, plīvo vējā kā priecīgi karogi par godu pavasara atnākšanai.
2 comments|post comment

nesvarīgas piezīmes [17 Mar 2010|01:50pm]
Kolēģes aizbrauca uz kalnu snovot, es te viena pati čabinu kārtējo grāmatas maketu. Ļoti nāk miegs, bet turos. Dzeru kafiju. No rīta biju uz jogu; tas ir labi, tikai man nepatīk, ka pēdējā laikā sāp celis un traucē vingrot. Varbūt ar tādu sāpošu celi vispār nevar vingrot. Nezinu.
Darba pāri galvai, turpinu cīnīties. Vakar bija ps-grupa, tur arī turpinu cīnīties. Dažreiz man šķiet, ka neko tur nesaprotu un stampājos pa vienām un tām pašam dubļainajām bedrēm gadiem ilgi. Bet tā gribas reiz tomēr pieaugt un paskatīties uz sevi un pasauli skaidru skatienu.
Nauda šomēnes beigusies neciešami ātri. Pārāk ātri. Tagad es gaidu, kad notiks kāds negaidīts brīnums un konts papildināsies pirms ledusskapī beigsies ēdamais (cibas dieviņ, es ceru, ka Tu mani lasi).
Sasnidzis atkal viss nejēgā. Tā jau smuki, bet es cerēju, ka ar sniega šķūrēšanu šoziem ir cauri. Cauri tomēr nav, vajadzēs vēl mazliet pašķūrēt.
Lai arī kā, jūtos apņēmīga un priecīga, man patīk ainava aiz loga, man patīk tas, ka ir tik daudz darāmā, un tūlīt es uzvārīšu sev vēl vienu kafiju un cīnīšos tālāk.

Man gribētos šodien citēt Illumine un sevi uzmundrināt ar īstu cīnītāja saucienu: es varu! es visu varu!
5 comments|post comment

sniega diena [14 Mar 2010|06:21pm]
Ļoti jauka diena. Biju Cēsīs, pabraukāju pa kalnu. Droši vien, ka šogad tā bija pēdējā reize. Tagad man ļoti gribētos tikt pašai pie sava dēļa, lai nav visu laiku jāizmanto māsīcas ekipējums, un tad varētu sākt palēnām gaidīt nākošo ziemu. Šī ir bijusi visziemīgākā ziema kopš bērnības.
Mājupceļā no Cēsīm iedomājos par savu dzelteno ričuku, kas visu ziemu stāvējis koridorā pie ārdurvīm. Tā sailgojos pēc pavasara vakariem, kad, ar riteni minoties pa Pārdaugavu, gar ausīm priecīgi svilpo vējš. Atcerieties, kā ir tad, kad ābelēm birst ziedi un nokaisa trotuārus baltus, un izskatās gandrīz kā sniegs, bet smaržo kā kaut kas rožains un salds?
4 comments|post comment

Kastesgalva [13 Mar 2010|03:26pm]
Pa ceļam no izstādes un kafejnīcu es redzēju kaut ko šausmīgu. Vecrīgā pa mazu, mazu ieliņu man pretī nāca Kastesgalva. Liels, garš mētelis, zem tā redzama svārku mala, zābaki. Virs mēteļa, tajā vietā, kur jābūt galvai, ir kaste. Tāda, kādās veikaliem piegādā augļus un dārzeņus. Seja nav redzama. Kastesgalva iet lēnām, it kā taustoties, gar pašu ietves maliņu, paiet un apstājas, paiet un apstājas. Varbūt viņa neredz, jo kaste priekšā. Bet kāpēc kādam vajadzētu staigāt ar kasti galvā?
Kastesgalva izskatās kā no ļaunākajiem murgiem dienasgaismā izbēdzis radījums - ķermenis ar svešu galvu. Kā Vilkagalva un Lāčagalva, kā tie neskaidrie, biedējošie iztēles briesmoņi, kas dzīvo tumsā un sliktos sapņos. Nu un tad, ka apkārt ir gaiša diena? Dīvainais radījums ap sevi izplata neskaidras šausmas - pazemojumu, vientulību un pamestību, aptumsušu prātu.
Kastesgalvai garām gāja ārzemju tūristu grupa un visi viņu bildēja. Bet mēs ar ZS aiz šausmām nespēdami parunāt, lavījāmies projām. 
11 comments|post comment

Izstāde par patiesību [13 Mar 2010|01:24pm]
Biju Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas izstādi. Pēc tā, ko biju Delfos lasījusi par izstādi, es laikam gaidīju ko citu. Biju iedomājusies izstādi daudz stāstošāku, sadalītu atsevišķos gabaliņos, atsevišķu cilvēku, atsevišķos mazajos stāstiņos. Bet izstāde ir viens veselums, viens darbs. Es to pat drīzāk uztvēru kā vienu vienotu skaņdarbu. Kā skaņdarbu tādēļ, ka visu vieno un kopā satur lieliski izbungots vizuālais un skaniskais ritms. Un Katrīnai ir ļoti laba ritma izjūta. Klusums mijas ar skaņu, tukšums ar klātbūtni, atsevišķas izceltas frāzes ar vārdu mudžekļiem, un viss kopā stāsta ne tikai daudzus mazus stāstiņus, bet drīzāk vienu lielu, tikai netieši notveramu stāstu.

Darbu var skatīties, pat nemēģinot uzmanīgi saklausīt, kas tieši ir tas, ko cilvēki runā. Jo runā viņi tur kā jau nu vispār cilvēki mēdz runāt - par darbu, mīlestību, vientulību, seksu un pasaules kārtību, laimi, Dievu, sevi, citiem. Tas, ko var saklausīt un saskatīt tieši Katrīnas piedāvātajā sakārtojumā, ir stāsts par dzīvi, par dzīvību, par to, kā tas ir - būt dzīvam. Tā ir dzīve, kas visiem ir viena. Gan tiem cilvēkiem, kas piedalās šajā videodarbā, gan arī tiem, kas to skatās. Mēs visi izdzīvojam šos stāstus. Pat ja nekad tos nevienam neizstāstām, pat tad nekad nedomājam par to, ka ar mums visiem notiek viens un tas pats. Laiks izskrien mums cauri, un mēs piedzīvojam mīlestību un vientulību, laimi un bēdas, saplūšanu un atstumtību, Dieva klātbūtni un dabas likumu iedarbību.

Tagad es vēl arvien domāju, kāpēc Katrīna un Agnese gribēja, lai stāstus izstāsta tieši šie, tālās vietās sameklētie cilvēki, kāpēc tieši šie dīvaiņi, večuki un nabagi. Varbūt, ka tie citi nebūtu stāstījuši.

Man ļoti patika. Arī tas, kā darbs novietots attiecībā pret telpu un skatītāju, un visas tehniskās detaļas bija pilnībā pārliecinošas. Lieliski, lieliski, lieliski. Bijām izstādē kopā ar igauni ZS, un viņam arī ļoti patika, kaut arī viņš latviešu valodu nesaprot un stāstus nevarēja klausīties.

Bija tikai viena lieta, kas man nepatika un traucēja. Tas ir bezdievīgais, neizturamais, mākslas baudīšanas prieku nokaujošais aukstums, kas visu uzmanību no izstādes ātri vien novirza uz miesīgām problēmām - salstošām rokām un stingstošiem kāju pirkstiem. Pat tik ieinteresēts skatītājs, kāds esmu es, ir spiests bēgt no zāles laukā, lai gan citādi būtu skatījies un klausījies krietni ilgāk. Vislabprātāk es būtu atlaidusies ērtā krēslā (man uzreiz nāk prātā krēsli, kas bija Katrīnas izstādē Rīgas Mākslas telpā)un sēdējusi tur ilgi, ļaujot, lai manas pašas domas palēnām apklust un paliek vien tas, ko stāsta video un skaņas. Tā es savulaik skatījos Vientulību. Ilgi un lēnām. Pašlaik es jūtos tā, it kā līdz galam tomēr neesmu šo jauno darbu redzējusi, jo vienkārši tiku izsaldēta no zāles laukā. Bet tās jau tikai tādas ķermeniskas likstas. Ar mākslu gan viss kārtībā.

Pēc tam ar ZS, iedvesmoti un priecīgi, gājām ēst kūkas uz franču kafejnīcu pie Arsenāla un spriedām, ka diena ir izdevusies.
6 comments|post comment

[13 Mar 2010|09:20am]
Esmu gulējusi tikai dažas stundas. Nevarēju aizmigt. Līdz četriem rītā domāju visādas domas, pat palasīju grāmatu, tad atkal domāju. Aizmigu, sapņoju, pamodos, aizmigu. Pēc tam pamodos jau tad, kad aiz logiem bija kļuvis gaišs. Tagad gaisma izskatās pēc pavasara. Pēc īsta pavasara.
1 comment|post comment

[08 Mar 2010|08:35pm]
Darbs, darbs, darbs.
Dusmas, dusmas, dusmas.
7 comments|post comment

Nemaz ne sestdienas vakara domas [06 Mar 2010|08:19pm]
Martu esmu sev izsludinājusi par bezizpriecu mēnesi. Ir un būs tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. Un, kad visi darbi būs padarīti, es iekāpšu lidmašīnā un aizlidošu atkal tuvāk ziemai. Uz Islandi (atvainojiet, bet es vēl arvien nevaru pierast, ka jāsaka un jāraksta Īslande. Kas tā tāda par Īslandi? Man uzreiz gribas domāt, ka komplektā jābūt Garlandei arī).
Islandē (Īslandē) es izgulēšos, atpūtīšos un padomāšu par dzīvi un mākslu. Bet līdz tam man vēl jātiek. Pagaidām ir bezizpriecu mēnesis.
Tā nu es te sēžu sestdienas vakarā un, māju iztīrījusi un visās krāsnīs malku sametusi, sāku maketēt ēdienkarti kafejnīcai. Mīļais dieviņ, nu gan man būs nemitīgi kaut kas jāēd, jo es nespēju uz tām bildēm bez bada sajūtas skatīties. Man te mājās ir tikai tādas parastas ēdamlietas kā kāpostu zupa, biezpiens, ievārījums, siers un maize. Bet bildes man nupat atsūtīja ar lašiem un pīlēm, visādām brīnišķīgām zupiņām, kūciņām, saldajiem ēdieniem... Labi vismaz, ka mājās nav tukšs ledusskapis. Būtu nakts laikā jāiet uz tuvāko veikalu pēc kaut kā garšīga.

Pat ar visiem daudzajiem darbiem tomēr pamanīju, ka šodien bija brīnišķīga diena. Es no rīta biju Parkā. Tur tāda sarma, ka acis žilbst. Rīgā tāda laikam nebija. Visu ceļu līdz Rīgai saulē miedzu acis un priecājos par to, cik ceļš skaists.

Bet tagad - pie darba, citronmētra!
7 comments|post comment

[03 Mar 2010|10:27am]
Reikjavīka. Kaut kā man tomēr uz turienei jānokļūst. Mazāk kā pēc mēneša. Mīļais cibasdieviņ lūdzu, lūdzu, lūdzu!!!! Man gandrīz jau ir biļete. Gandrīz. Vēl drusciņ tikai.
1 comment|post comment

[27 Feb 2010|07:22pm]
Man ir nelabi no bailēm, ka nepaspēšu izdarīt visu, kas man tuvākā mēneša laikā jāizdara. Bailes visu sabojā. Šodien biju aizbraukusi uz kalnu un no bailēm nespēju pat priecāties. Es baidījos šļūkt lejā. Es gandrīz stundu pavadīju ar dēli pie kājām pazemojoši rāpojot pa kalnu augšā lejā un mēģinot pierunāt savus šausmīgi saspringušos muskuļus atslābt. Bailes ir kaut kāda cūcība.
1 comment|post comment

[22 Feb 2010|10:27pm]
ilustrācija iepriekšējam tekstam )
2 comments|post comment

Izdzīvošana [22 Feb 2010|09:58pm]
Ir pārāk daudz sadzīvisku nebūšanu, lai šobrīd uzrakstītu ko pacilājošu. Man ir apnicis rakstīt par sniega tīrīšanu, krāsns kurināšanu un nosēdušos akumulatoru (šis ņēmis un nosēdies arī šodien, turklāt es netieku iekšā mašīnā, jo tā atslēdzama tikai ar centrālo atslēgu, es nezinu ko darīt tagad).
Varbūt ieviesīšu paralēlu žurnālu un izdomāšu sev kādu citu identitāti. Būšu veiksminiece vai mauka vai mīlīga mājasmāte. Iemīlējusies sieviete. Skaistule. No sievietes manī tik vien palicis kā krelles ap kaklu un auskari ausīs. Pārējā laikā esmu kāds apņēmīgs radījums, tipisks pērtiķu pēctecis, kas cieši nolēmis šo ziemu par spīti visam tomēr palikt dzīvs. Tāpēc radījums saraktu pieri turpina šķūrēt sniegu, kraut malku, stiept uz alu pārtiku un izdzīvot, izdzīvot, izdzīvot.
Reiz es biju cilvēks un māksliniece. Pirms kļuvu par pērtiķi.
13 comments|post comment

[20 Feb 2010|09:25am]
Es vairs nezinu, vai tieku ar mašīnu no savas mājas līdz ielai. Bus jāizrokas.
Mājā man ir silti un labi. Pamostos, iekurinu mazo krāsniņu, uzvāru kafiju, sēžu gultā un lasu. Lielajā darbnīcas logā var redzēt, kā danco putenis. Gaisma ir pelēcīga, debesis baltas, zeme balta. Es saritinos dziļāk pati sevī, pēc šīs drudžainās nedēļas negribas nekur doties un darīt neko tādu uz ārpusi vērstu. Varētu visu dienu tā ritināties zem segām un sniega kupenām, zem grāmatas lapām, zem baltās, biezās ziemas kārtas. Es dzirdu pati savu elpu, dzirdu savus pirkstus uz grāmatas papīra, uguni un ogles krāsnī, sniegu pret logiem, savas drēbes uz krēsla malas, putekļus pagultē - tāds ir klusums ap mani. Liels, kluss februāra rīts.
4 comments|post comment

[16 Feb 2010|11:14pm]
Garas, garas dienas. Daudz, daudz darba. Stundu stundas pie datora. Pat vingrošanā, kur es parasti atslābstu un domāju tikai par tādām lietām kā vēderprese un stiepšanās, šodien aizdomājos par arhitektu un to, kā mēs ar viņu nesaprotamies. Es zīmēju un domāju un domāju un zīmēju, un galu galā visam būs jābūt labi. Man ļoti patīk būt tik aizņemtai. Patīk, ka ir kur sevi likt.
Plecu muskuļi un kakls gan nemitīgi saspringuši. Sāp. Tad es stiepjos un kustos, sasmērēju sāpošos muskuļus ar tīģerbalzamu, dzeru vīnu un baidu projām tumšas domas.
Es neesmu tik ģeniāla un izcila kā man būtu gribējies. Ir lietas, kuras es nemāku un kuras man nesanāk. Bet es spēju darīt tik un tā. Vēl un vēlreiz un mācīties, kamēr sāk izdoties. Tāpēc es ticu, ka izdosies arī šoreiz. Kaut arī daru ko tādu, ko neesmu darījusi līdz šim. Ir interesanti un es atkal jūtu, ka dzīvoju.

Rīt sākas gavēnis.
post comment

Rozā balons [13 Feb 2010|04:09pm]
Valentīna dienas noskaņās šodien saņēmu banālāko no banālajām dāvanām - sirds formas rozā balonu. No tiem, kurus var nopirkt lielveikalos. Ar hēlija pildījumu. Igauņu draugs man to nopirka tāpat vien. Viņš teica - tāpēc, lai tu būtu priecīga.
Es tiešām kļuvu priecīga. Ne jau uzreiz. Vispirms es īgni paņēmu savu balonu, pieklājīgi, bet vēsi pateicu paldies un nodomāju, ka balons - tas ir muļķīgi. Vienā rokā nesot iepirkumu somu un otrā turot balona aukliņu, gāju laukā no veikala. Visi skatījās - pārdevējas un pircēji, šoferi automašīnu stāvvietā un gājēji pie veikala. Manu balonu pamanījuši, viņi sāka smaidīt vai pat smieties. Kāds teica - re, tie jau svin Valentīndienu. Daži rādīja ar pirkstiem. Bērni raustīja mammas aiz piedurknēm, lai parādītu, ka garam iet balons. Pat nīgri džeki sašķieba sejas kā uz smaidīšanu, kā uz kaut kā teikšanu, kad mēs visi trīs - es, balons un mans igauņu draugs - gājām garām.
Un palēmām es sāku priecāties. Par balonu un sevi, par to, kā izskatās rozā sirdsveida balons pret apsnigušiem kokiem manā ielā, par to, cik muļķīgi un lieliski ir tā nākt no veikala ar divām vīna pudelēm, desu, maizi un pienu somā un balonu pie rokas. Tik pat muļķīgi un priecīgi kā visa tā Valentīndienas būšana, ja vien palaimējas būt kopā ar kādu, kurš uzdāvina balonu.
8 comments|post comment

Pašapziņas ciešanas [11 Feb 2010|09:52pm]
Šodien piedzīvoju ļoti pazemojošus brīžus būvvaldē, kur konsultante bargi nokritizēja manas skices āra reklāmai. Un arhitektam es šausmīgi nepatīku, jo atņēmu viņam interjeru. Savukārt man šausmīgi nepatīk arhitekta idejas interjeram, tāpēc arī atņēmu.
Vēl es šodien izšāvu amora bultu draugos.lv, un tā trāpīja kādam, kam esmu pilnīgi vienaldzīga.
Vakarpusē atbrauca ciemos igauņu brūtgāns un tā vietā, lai starojoša viņu sagaidītu, es apraudājos un sabruku mazā, pelēkā čupiņā. Tagad, vīnu sadzērusies, čīkstu cibā, nevis runājos ar brūtgānu par mākslu un dzīvi.
14 comments|post comment

[08 Feb 2010|10:09am]
Bija ļoti laba nedēļas nogale. Kopš esmu pārvākusies uz dzīvi mājas siltajā daļā (tajā, kur krāsniņa), manī ir sakustējušās radošās domas. Tas tāpēc, ka es tagad dzīvoju darbnīcā, un tā telpa pati aicina kaut ko pazīmēt, pakrāsot, kaut vai padomāt kaut ko tādu sakarīgu. Tā nu atnāca jauna iedvesma un es sapratu, kādā virzienā man tagad būtu kādu laiku jādarbojas. Atnāca jauna tēma un pat nojausma, kā to vajadzētu risināt. Uzreiz kļuva labāk.
2 comments|post comment

vakarā [04 Feb 2010|09:43pm]
Visos krānos, visos tualetes podos, abās dušās ir ūdens. Lielā krāsns kuras. Siena virs kamīna stāv kā stāvējusi un tur nekāda cauruma pagaidām nav. Uguns kuras arī darbnīcas mazajā krāsniņā. Ir silti. Esmu nomazgājusi traukus un iztīrījusi virtuvi. Brūtgāns raksta īsziņas par valentīndienas plāniem. Mašīnas akumulators virtuvē lādējas. Tūlīt uzvārīšu tēju un mierīgi pasēdēšu kādu brīdi. Noskatīšos kādu dumju filmu. Atcerējos, ka man ir viens kanēļa kliņģerītis palicis.
Tik vien tāds sīkums kā vanna aizdambējusies un ūdens negrib plūst projām. Bet citādi - mājās miers un kārtība. Paldies, ka bijāt ar mani šodien.
4 comments|post comment

Romantisks foto [04 Feb 2010|06:00pm]
Šodien horoskops solīja man romantisku dienu. Pagaidām nekas pārāk romatisks vēl nav gadījies, ja neskaita to, ka māja pilna vīriešiem, kuri labo ūdensvadu. Tad nu es tā padomāju un nospriedu, kā šisdienas romatikai atbilstošs foto arī jāpievieno. Tā esmu es pirms dažiem mēnešiem kādā ļoti laimīgā dienā ASV ceļojuma laikā.

citronmeetra - čuguna lējēja )
6 comments|post comment

navigation
[ viewing | 60 entries back ]
[ go | earlier/later ]