nesvarīgas piezīmes
Kolēģes aizbrauca uz kalnu snovot, es te viena pati čabinu kārtējo grāmatas maketu. Ļoti nāk miegs, bet turos. Dzeru kafiju. No rīta biju uz jogu; tas ir labi, tikai man nepatīk, ka pēdējā laikā sāp celis un traucē vingrot. Varbūt ar tādu sāpošu celi vispār nevar vingrot. Nezinu.
Darba pāri galvai, turpinu cīnīties. Vakar bija ps-grupa, tur arī turpinu cīnīties. Dažreiz man šķiet, ka neko tur nesaprotu un stampājos pa vienām un tām pašam dubļainajām bedrēm gadiem ilgi. Bet tā gribas reiz tomēr pieaugt un paskatīties uz sevi un pasauli skaidru skatienu.
Nauda šomēnes beigusies neciešami ātri. Pārāk ātri. Tagad es gaidu, kad notiks kāds negaidīts brīnums un konts papildināsies pirms ledusskapī beigsies ēdamais (cibas dieviņ, es ceru, ka Tu mani lasi).
Sasnidzis atkal viss nejēgā. Tā jau smuki, bet es cerēju, ka ar sniega šķūrēšanu šoziem ir cauri. Cauri tomēr nav, vajadzēs vēl mazliet pašķūrēt.
Lai arī kā, jūtos apņēmīga un priecīga, man patīk ainava aiz loga, man patīk tas, ka ir tik daudz darāmā, un tūlīt es uzvārīšu sev vēl vienu kafiju un cīnīšos tālāk.

Man gribētos šodien citēt Illumine un sevi uzmundrināt ar īstu cīnītāja saucienu: es varu! es visu varu!