Kastesgalva
Pa ceļam no izstādes un kafejnīcu es redzēju kaut ko šausmīgu. Vecrīgā pa mazu, mazu ieliņu man pretī nāca Kastesgalva. Liels, garš mētelis, zem tā redzama svārku mala, zābaki. Virs mēteļa, tajā vietā, kur jābūt galvai, ir kaste. Tāda, kādās veikaliem piegādā augļus un dārzeņus. Seja nav redzama. Kastesgalva iet lēnām, it kā taustoties, gar pašu ietves maliņu, paiet un apstājas, paiet un apstājas. Varbūt viņa neredz, jo kaste priekšā. Bet kāpēc kādam vajadzētu staigāt ar kasti galvā?
Kastesgalva izskatās kā no ļaunākajiem murgiem dienasgaismā izbēdzis radījums - ķermenis ar svešu galvu. Kā Vilkagalva un Lāčagalva, kā tie neskaidrie, biedējošie iztēles briesmoņi, kas dzīvo tumsā un sliktos sapņos. Nu un tad, ka apkārt ir gaiša diena? Dīvainais radījums ap sevi izplata neskaidras šausmas - pazemojumu, vientulību un pamestību, aptumsušu prātu.
Kastesgalvai garām gāja ārzemju tūristu grupa un visi viņu bildēja. Bet mēs ar ZS aiz šausmām nespēdami parunāt, lavījāmies projām.