Laika krātuve [entries|friends|calendar] citronmeetra [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

[28 May 2010|07:47pm] Divas dienas pa Liepāju, iedvesmojot un iedvesmojoties. Pēdējā laikā bieži esmu bijusi tādā kā skolotājas lomā. Mācu es tādas lietas kā pasaules radīšanu no nekā, krāmu un pancku pārvēršanu stāstos un pasakās, skatīšanos pašam savā galvā cik dziļi vien iespējams, sevis atklāšanu, bezbailīgu uzdrīkstēšanos izmesties plikam publikas priekšā un tamlīdzīgas burvestības. Tagad esmu ļoti nogurusi un savā ziņā arī ļoti uzlādējusies. Mācīšana un radošā sadarbība ir kas pilnīgi mistisks. Es brīžiem skaidri jūtu, ka es no sevis laukā gāžu enerģijas kalnus neprātīgos daudzumos. Līdz pilnīgam pagurumam. Tā it kā nebūtu nekā lielāka un svarīgāka par šo mirki, par šo nodarbību, par šo vienu manu tā saukto audzēkni, ar kuru kopā ejam radošas tapšanas ceļu. Tā kā ar mācīšanu nodarbojos reti, tad katra reize man ir milzīgi svarīga un īpaša. Un es izlieku sevi visu. Bet pēc tam, pēc tā lielā noguruma manī ieplūst jauns, svaigs enerģijas vilnis, it kā mani audzēkņi man atsūtītu daļu savu spēku, un tad es esmu stiprāka kā biju pirms tam. Ar katru mācību stundu stiprāka. Un gudrāka. post comment

Garšas un smaržas [26 May 2010|09:31am] Kaķumētra. Kaut vai tikai jaukā nosaukuma dēļ iestādīju kaķumētru. Vai kāds zina, kā to lietot? Esmu lasījusi, ka var likt tējā kā piparmētru un vēl pie kādiem ēdieniem kā garšvielu. Mazie kaķumētras stādiņi smaržo ļoti spēcīgi. Pēc piparmētrām tikai stiprāk un asāk. 2 comments|post comment

[23 May 2010|10:41pm] Esmu Parkā un jau trīs dienas darbojos kā tāds Duracel zaķītis. Te ir nenormāli skaisti, viss zied un smaržo, pilns ar stirnām, gliemežiem un odiem. Laiski pastaigāties pa pieneņu pļavām gan īsti nav laika. Atkal beržu un šrubēju, šoreiz gan ne pati savu dzīvojamo māju, bet muižas kaktus. Vēl man daudz visādu uz datora rakstāmu darbu, vispār visādu darbu ir šausmīgi daudz. Bet man šobrīd ir daudz spēka, es strādāju un strādāju, un, kad Duracel zaķītis sagurst un man vajag uzlādēt baterijas, gluži vienkārši izeju laukā un aizstaigāju pa ceļu līdz tā sauktajai Malai un pasktos tālumā. Smadzenes pārstartējas, baterijas uzlādējas un es varu atkal darboties. Šeit man vienlaikus ir gan vieglāk, gan grūtāk kā Rīgā. 1 comment|post comment

[16 May 2010|09:40pm] Klau, vai Rīgā šāda migla jau sen? Nupat biju Kurzemē, tur laiciņš skaists un skaidrs, neviena paša mākonīša, silti, mīlīgi un pavasarīgi. Pie Tukuma kā iebraucu miglas mākonī, tā tur arī paliku. Te Rīgā vispār izskatās, ka pasaulei gals klāt - tumsa, migla, aukstums. Vai te tā jau visu dienu vai arī nesen šī aukstā tumsa uznāca? 11 comments|post comment

Prieks [14 May 2010|07:22am] Šorīt rīts ir tāds, ka gluži vai grūti noticēt, ka tāds rīts patiešām var būt. Nevis tikai ziemas sapņos, bet pa īstam - ir maijs, maija vidus. Pat mana vienmēr aukstā māja ir sasilusi. Logi, durvis vaļā, kaķis kāpelē iekšā ārā pa virtuves logu, putni dzied, kļavām birst ziedi, es nevaru vien beigs skatīties uz jaunajā lapām koku zaros. Man šķiet, ka vēl nekad nav bijis tik zaļš, tik maigs un labs pavasaris. Šis ir vislielākais un skaistākais no visiem! 4 comments|post comment

Atklātība [10 May 2010|09:54pm] Esmu cibiņš, kas raksta gluži vai nepieklājīgi atklāti. Par ļoti personīgām lietām. Piemēram, visai detalizēti esmu cibā attēlojusi dažu savu radinieku nāvi. Esmu stāstījusi par to, kā manā galvā rodas idejas izstādēm, un man šķiet, ka tas ir ļoti intīms process. Esmu rakstījusi par mīlestību, par jūtām, par reliģiskiem pārdzīvojumiem, par naudu, mazlietiņ par seksu arī. Tikai nesen man kļuva skaidri daži iemesli šādai manai publiskai atklātībai. Tie ir ļoti personīgi un te nu mana atklātība nosarkst, un man negribas jums stāstīt, kādi ir šie iemesli. Es ar tiem nelepojos. Tomēr es vēl arvien esmu šeit. Un man ir daži citi iemesli, kas mani mudina uz atklātību un neliek sarkt. Man patīk pierakstīt to, kā laiks iet un dzīve kustās uz priekšu, patīk pierakstīt stāstus, ainavas, kopskatus un detaļas. Man patīk, ka citi raksta atklāti un es ar baudu un pateicību lasu, ja cibiņi lieliskos tekstos atklāj ko sev svarīgu. Cibā rakstīto es neuztveru kā patiesību, tā ir savā ziņā mākslas patiesība, nevis dzīves patiesība. Tā es rakstu pati un tā lasu citus. Un pagaidām esmu mierā ar šādu skatījumu. 4 comments|post comment

Maigums [04 May 2010|01:53pm] Pat šādās pelēkās dienās mūsu Latvija ir ļoti mīlīga un maiga zeme. Pēc Islandes es visu laiku jūtu šo maigumu. To, ka Latvijas pavasaris smaržo saldi, ka lapas raisās no pumpuriem kā mīkstas lūpas, krāsas ir maigas un gaisma ir maiga, lietus līst maigi un vējš... kas nu tas par vēju, tā jau tikai tāda laipna samīļošana, glāsti un piekļaušanās. Koki aug kā sargājošas sienas, tie aizsedz horizontu, un liek justies drošībā. Pasaule ar kokiem izskatās maza un pazīstama kā mājas pagalms. Mūsu akmeņi ir apaļi un gludi, un to nemaz nav daudz. Tiem var pieglausties un tie neskrāpē un nedurstās, tikai to āda ir auksta un cieta, bet tik un tā Latvijas akmeņi ir piemīlīgi. Upes ir rāmas, ezeri pārredzami un patīkami. Zeme zem kājām ir silta un auglīga. Islandē bieži bija jānodreb dabas spēku priekšā, tur viss ir skaists, bet bīstams, skarbs, nekur nevar aizbēgt un patverties no kalnu varenības, no pazemes uguņiem, no plaisām, no ledājiem, okeāna varenajiem viļņiem. Un tomēr islandieši tur dzīvo, tālu no visa un no visiem. Dzīvo savrupās saimniecībās kalnu pakājēs, un turpat pakausī elpo vulkāni un ledāji plaisā un sniegi snieg, un vēji skrien kaukdami pār klajumiem no horizonta līdz horizontam. Bet, kad dabas spēki norimst, iestājas pilnīgs klusums, kurā nav pilnīgi nekā. Latvijā gandrīz nekad daba neliek bailēs un bijībā nodrebēt. Tik vien kā kādā spēcīgākā vētrā vai pavasara plūdos var sajust, ka dzīvojam sasaistīti ar pasauli un tās pirmatnējiem spēkiem. Bet tā vispār nav no kā baidīties. Latvija ir mīļa kā mamma. Varbūt tāpēc latviešiem ir jāceļo. Jādodas uz to pusi, kur horizonts saplūst ar debesīm, kur nekas nesargā, kur ir briesmas un svešāds skaistums. No turienes var nekad nepārnākt, bet tur tālumā var arī izdomāt lielas domas un bijībā drebēt. Vismaz sevī es visu laiku jūtu to, ka mani velk projām, tālos ceļos, tur neskaidrā tālumā. Visvairāk uz ziemeļu pusi. Tur, kur ziemeļblāzma. Un, kad es esmu atkal mājās, man šķiet, ka šī zeme mani mīļo un apskauj. Manas mājās. Tā, lūk, man šeit izskatās pēc ledus un uguns zemes. 12 comments|post comment

mājās [01 May 2010|12:18am] Esmu mājās. Atlidoju vakar ļoti vēlu. Diennakti vēlāk kā plānots, jo trešdien lidojumi no Keflavīka starptautiskās lidostas bija attcelti. Tā nu es paliku Reikjavīkā vienu dienu ilgāk kā plānots un izdarīju to, ko līdz tam tā arī nebiju saņēmusies paveikti - izstaigāju mākslas muzejus un galerijas. Kā arī iegādājos džemperi labākajās islandiešu tradīcijās. Kārtīgu vilnas džemperi ar zigzagu rakstiem uz pleciem un ap piedurknēm. Balts ar brūnu. Es neesmu neko daudz cibā rakstījusi par Islandi, tik par kā nebiju pie datora. Šo un to esmu pierakstījusi Draugos. Pagaidām pēc ceļa vēl esmu ļoti harmoniska, skaidru skatienu uz dzīvi, mierīga un manī visu laiku skan Islandē dzirdēta mūzika. Tas ir kaut kas no Jonsi, pa gabaliņam no Hjaltalín, kurus dzirdēju koncertā, vēl arī kādi gabali, kuriem neatceros izpildītājus. Kā jau stāstīju iepriekš, ainava, kuru varēja redzēt par darbnīcas logu rezidencē, mierīgās dienās izskatījās kā Arvo Parta Mirror in the Mirror. Un vēl kas. Reikjavīkā es satiku lielisko cibibasmeiteni riina . Kamēr vien viņa pārstāv Latviju un Cilbu Islandē, tikmēr viss ir kārtībā un mums ir labs pārstāvis. Šovakar saliju negaisa laikā. Ļoti silts negaiss. Sen nebija bijis tik silti. 7 comments|post comment

Ekskursija [17 Apr 2010|06:00pm] Nu tad beidzot apskatíju kaut ko no Islandes árpus Reikjavikas. Devos visparastákajá turisma brauciená pa skaistákajám tuvéjám vietám - Golden Circle. Nupat atgiezos pilsétá. Ai, neko daudz nevaru pateikt. Tas viss ir tik milzígs, skaists un varens. Tie kalni ir ká no pasakám, turklát loti dazádi - gan kártaini ká kúkas, gan súnám apaugusi, gan gludi, gan apsnigusi, gan arí tádi, kas izskatás péc milzígám akmens érgelém. Visádás krásás. Dienvidu pusé virs balta, sniegota kalna milzígs, zilgans dúmu mákonis - tas ir slavenais vulkáns. Varéja redzét, ka dúmi paceljas auksták ká mákoni. Un táda ká dúmakaina aste pazúd tálumá - tur puteklli lido uz Eiropu. Turpat netálu - lielákais Islandes vulkáns Hekla. Pagaidám klusé, bet arí tas pa laikam nák valjá. Redzéju geizerus. Izskatás, ka zeme ieelpu un izlepo. Kad tá izelpo, izsaujas verdoss mákonis. Geizeri burbuloja un mazliet smakoja, bet man tá smaka patík. Seit arí karstais údens visos údenskrános mazliet smako, jo vini te visur izmanto termálos údenjus. Já, vél par geizreiem - viens bija tik loti zilá krásá ká debesis dievidu zemés. Dzilumá tas zilums klúst mazliet pienains. Táds skaistums, ka mana mákslinieka sirds pilnígi kúst. Loti daudz debesis, tálumi, plasumi. Ne gala, ne malas. Dívaini, bet viena no vietám, kas mani visvairák uzrunája, bija káds kráteris, pie kura piestájám uz páris minútém tápat vien pa celjam. Tá neskaitíjás tá ievérojamáká vieta. Stásts bija táds, ka tur tajá kráterí pirms páris gadien esot bijis Bjorkas koncerts. Vina esot uzstájusies uz peldosas skatuves. Pinígi saprotu sádu izvéli. Tá ir bríniskíga vieta. Kráteris ir dziljs, tá malas ir sarkanbrúnas, jo tajá vietá zemé ir daudz dzelzs. Un údens ir spilgti zilganzaljs. Un tas sarkanbrúnais ar zilizaljo kopá ir tik biezs un kreftígs, ka es nespéju vien beigt apbrínot. Ká dabá vispár var bút táda krásu kombinácija! Varbút arí manai sajúsmai iemesls bija táds, ka krátera izméri bija manam prátam vieglák aptverami un saprotami, neká kaut kas tik milzígs ká plaisas starp Amerikas un Eiropas kontinentálajám plátném (tur es arí sodien pastaigájos). Já, es visu sabildéju, cik nu varéju iedabút tik pieticígá formátá ká fotográfija. Tagad es atlausos iedzert glázi vína un kádu brídi padomát. Tik daudz iespaidu vienai dienai ir daudz. Un péc tam varbút uz baseinu :) 4 comments|post comment

Briiviiba [12 Apr 2010|07:13pm] Griekis K., aizdevies dienas darbos, atstaaja man savu datoru. Klausos muuziku, rakstu veestules un daru saadus taadus iekraatus darbus. Klausoties Arvo Parta Mirror in the Mirror, kalni, vilnojosais uudens un debesu klajumi aiz loga izskataas tiesi taadi kaa sii muuzika (es nevaru iekopeet linku, jo griekja dators man bargaa vaacu valodaa kaut ko aizraada un nelauj dariit visu, kas ienaak praataa). Man te ir tada briiviiba, ka traks var palikt. Piemeeram, vakar veelu vakaraa izdomaaju, ka jaiet pirkt saldeejums. Aaraa jau nakts, bet es sageerbos, gaaju laukaa, pastaigaaju gar krastmalu un tad vieteejaa diennakts bodee nopirku paku sokolaades-piparmeetru saldeejuma.  Rezidences virtuvee apeedu to, daloties ar grieki K. un somieti Hannu. Ja gribeetu, vareetu kaut visu nakti taa blandiities, pirkt saldeejumus un skatiities debesiis, gaidot vai neparaadiisies ziemelblaazma. Trakums. Bet no riita es jau sesos esmu augsaa un gleznoju ainavu pa logu - iela, osta, uudens, kalni, debesis. Te jau agri kluust gaishs, un vakaros arii ilgi ir gaisma. Daudz gaishaak kaa sajaa laikaa Latvijaa. Gleznas saak izdoties labaak kaa saakumaa. Roka un galva paleenaam saak sadarbotes. Taa es te dziivoju, eedot saldeejumu un glezonjot, kad vien sagribaas. Vakar no riita aizvedu sevi brokastis uz ostas kafejniicu. Parasta kafejniica, kur vieteejie vecji (laikam tie pasi, kas straadaa uz kugiisiem, kas suupojas uudenii pie logaa redzamaas piestaatnes) dzer kafiju, eed sviestmaizes, lasa aviizes un pljaapaa. Apseedos pie loga. Un tas bija viens no tiem briiziem, kuru deelj ir veerts celjot - skats uz ostu un Reikjaviku mirdzeeja riita saulee, uudens izskatiijaas spozs kaa zviinota zivs mugura, laivas un kugi dega visaas iespeejamaas kraasaas, kafejniicaa klusi murdeeja ilslandiesu viiru balsis, kafija ruugsaldeni smarzoja. Briiniskiigs briidis. J&J no riita bija skatiities valjus un delfiinus. Vienam no J uz kugja bija slikti. Visas 3 stundas, kameer ilgst valju un delfiinu tuure. Otrs J gan bija prieciigs par kugi, valjiem un delfiiniem. Mani valji neko daudz neinteresee, es meeginu pierunaat citus maaksliniekus sanemties un beidzot izbraukt kaut kur aarpus Reikjavikas. Man vienai taads brauciens ir mazliet par daargu. Bet te visi taadi mazaktiivi. Laiks arii ekskursijaam nebuut nav paaraak piemeerots. Biezi liist, briiziem pasnieg sniegs, uzkriit krusa, tad atkal debesis noskaidrojas un kluust silti un pavasariigi. Kaa jau ierasts, savu sakaamo nosleegsu ar tradicionaalo - un tagad laiks doties uz baseinu. 4 comments|post comment

dienas un cilvéki [10 Apr 2010|03:59pm] Atkal véjs. Nácu uz interneta vietu un pa celjam saliju. Bet es arvien vairák sáku pierast pie laika apstákliem. Vél neesmu bijusi nekut árpus Reikjavikas. Gan jau paspésu. Pagiadám dzívos pa darbnícu, katru dienu zíméju, gleznoju, skicéju idejas. Sákumá gája loti grúti, bet nu jau sák domas atvérties un pat konkretizéties sakarígás idejás. Somu metene, ar kuru dalu darbnícas telpu, ir loti jauka. Vinas klátbútne neraucé nemaz. Bríziem vina klusám pie sevis dzied. Dziedát vina prot loti labi. Somijá vina dzied divás grupás - tádá ká folkgrupá un vél arí citá, kur tiek dziedáti somu tango gabali. Hannai lídzi ir kokle, un vinu to savá istabá spélé. Izklausás loti skaisti. Vél es loti labi saprotos ar geju pári J&J. Vini ir no Írijas, páris gadus par mani jaunáki. Vini gatavo párpasaulígi kárdinosi smarzígus édienus un ar patiesu izbrínu skatás, ká es taisu sev tradicionálo aplieto kafiju - tá viniem skiet ípasi aizdomíga. Es kautréjos vinu klátbútné kaut ko gatavot édamu, jo mani édieni ir párák vienkársi. Kamér J&J no rítiem éd melones salátus ar kjirbju séklinám un íapsu visádám brínumvielám bagátinátu ellju, es snjakaréju savu parasto brokastu putru ar rozíném un dzeru ar karstu údeni aplietu kafiju. Já, ésana ir vienígais, kur es briesmígi mulstu. Páréjá laiká viss ir lieliski. Ar J&J plápájam par dzívi un mákslu, grámatám un múziku. Més lieliski saprotamies sajos jautájumos. Vakrá ar Hannu un J&J iesim uz dzeza báru klausíties múziku un iedzert. Vél seit ir arí griekis Konstantíns, kurs pats sevi precízi raksturoja saktot, ka vins ir ká vilnis. Un vél precízák - ja vins nebútu cilvéks, vins gribétu bút ziemelblázma. Vél ir cits geju puisis Toms, kurs ir loti glíts, bet táds ká skumjss visu laiku. Vél it burvígs francu páris (heteroseksuáls). Franci ir ká no filmám - míléjas un plésas, skali runá, izskatás jauni un smuki, spélé gitáru un dzied. Un tagad es iesu atkal uz baseinu. Peldéties seit ir patiesám loti jauki. Man skiet, ka pat péc divám peldém ára baseiná esmu jau kluvusi veselígáka, skaistáka un laimígáka. 9 comments|post comment

Reikjavika. Aukstais pavasaris [07 Apr 2010|02:31pm] Jau gandríz nedélu esmu Reikjavikaa mákslas rezidencé. Seit bija garas Lieldienu brívdienas, internets nepieejams, un vispaar es seedeeju siltumaa un sausminaajos par to, ka man nav siltu dreebju lai izietu no maajas. Taapeec arii neko nerakstiiju. Jau pirmajaa dienaa, kad gar rezidences májas stúriem sáka gaudot vétra, sapratu, ka esmu sagérbusies párák pavasarígi Islandei. Tik pat labi varéju atbraukt sortos. Mana pavasarígá jacina un smieklígá cepuríte te nekam neder. Pie pirmás izdevíbas Sarkaná krusta secondhand bodíté nopirku lielu pufígu vesti, kas kombinácija ar manu parasto jaku kaut cik aiztur véju. Savácu uz ielas atrastu mici, kas relatívi siltás dienás ir gana laba lai nesaltu ausis. Rezidences pieliekamajá atradu kártígu piziku, kas ir labs aukstajám dienám. Latvijá es izvairos no cepurém cik vien iespéjams, bet Islandei sáda attieksme neder. Seit ausis deg no akstá véja un skiet, ka galva sasals. Vél es nopirku lielu adítu lakatu, kurá ir loti jauki ietíties. Tá nu esmu kaut cik pielájígi sagérbusies Reikjavikas pavasarim. Vél man tikai vajadzétu nopietnus zábakus, jau nu laiméjas tikt árpus pilsétas kádá párgájiená. Pieméram, lai apskatítu vulkánu. Tádu braucienu un párgájienu kopá ar daziem citiem rezidences iemítniekiem plánojam tuvákajá laiká. Sodnien te ir silti un pavasarígi (var iztikt bez cepures). Pa nakti sasniga sniegs, tagad tas átri kúst. Snieg seit gandríz katru otro dienu. Né, tá nav nekáda parastá snigsana, tás ir tádas ká sniega vétras. Véjs te ir sausmígs. Reikjavika ir maza ká kabata. Dzívoju pie pasa centra, pa savas istabas logu redzu ezeru, kalnus un milzígas debesis. Vairákas naktis bija redzama ziemelblázma. To izdevígi vérot no darbnícas vai virtuves loga. Vienu vakaru ziemelblázma bija milzíga un loti krásaina. Táda, ka elap aizraujas skatoties. Tá bija Lieldienu nakts. Un tad nákosajá diená es uzgleznoju mazu bildíti - Lieldienu nakts ziemeljos. Es gleznoju un zíméju. Pagaidám tás ir mazítinas bildítes, tad jau redzés, kas bús tálák. Vakar biju baseiná. Tas ir termálais (ceru, ka tá to sauc latviski) ára baseins. Sajúta lieliska - peldies siltá (pat karstá údení), kamér gar ausím lidinás síkas sniegpárslinas. Kermenis sákumá bija neizpratné par to, kas notiek, bet palénám pieradu. Nopirku baseina abonementu un iesu tur biezi soméness. Plánoju, ká noklút tuvák kalniem un Islandes varenajám ainavám. Gribu sejieni apskatít pamatígák. Tá man te klájas. post comment

[31 Mar 2010|04:18pm] Islandieši iedvesmai atsūtīja vulkānu post comment

Uz ziemeļu pusi [31 Mar 2010|03:23pm] Reikjavikā esot pāris grādi mīnusos. Lieldineās snigšot. Tieši tādēļ es šodien cik vien iespējams sildos un elpoju pavasara gaisu. Lai arī pavasaris ir brīnišķīgs, tik un tā man knieš visas maliņas no vēlēšanās doties uz ziemeļu pusi un kādu brīdi tur būt. Kāds mans draugs par mani teica, ka ceļojot es kļūstu pati par sevi. Jau krietnu brīdi man ir pietrūkusi tā mana dzīves daļa, kurā es esmu es pati, es-ceļotāja. Man jādodas to satikt. 7 comments|post comment

[26 Mar 2010|10:27pm] Tas ir gluži vai brīnums, ko var nodejot viena tango iesācēja, ja vien viņai palaimējas dejot ar ļoti labu partneri. Negaidīti sanāca, ka man bija privātstunda pie grieķa, un mācījos cik tik spēka. Un dejoju. Pašlaik gan sasodīti šķiet, ka vairs neko neatceros. Visi soļi pagaisuši. Bet varbūt, ka ķermenis atceras. 1 comment|post comment

[26 Mar 2010|10:06am] Tagad man ir pilna galva ar tango soļiem un mūziku. Vēl jau es tikai vingrinos, un tā pa īstam nedejoju. Pastaigāju mazliet pa zāli ar grieķu pasniedzēju (ar viņu staigāt ir viegli, sajūta tāda it kā es prastu dejot), vēl ar kādu ļoti patīkamu grieķu kungu un ar vienu jauku, bet ne īpaši veiklu latvieti. Pēc tam sēdēju pie bāra, sakrustojusi kājas kā princese, un skatījos, kā grieķis izdejo žilbinošas figūras. Jaunā kafejnīca bija atvērta publikai pašu pirmo reizi. Kaut arī viss vēl nav pilnībā pabeigts. Lai nu kā, kafiju un tēju jau varēja dabūt, manas smukās māsīcas stāvēja bārā un smaidīja, māsīcas draugs A. apguva kafijas gatavošanas pamatiemaņas, mūzika skanēja labi, cilvēki bija ar visu mierā. Tagad vēl jātiek galā ar telpu daiļošanu un piedekorēšanu. Ja kas, šovakar pusastoņos laikam būs tango stunda iesācējiem / mazliet pratējiem, uz to var nākt. Laipni aicināti. 2 comments|post comment

tango stundas [24 Mar 2010|10:24am] Lai nebūtu tā, ka kāds patiešām ieinteresētais paliek bez informācijas, pastāstīšu jums arī par tango. Esat laipni aicināti dejot un mācīties Argentīnas tango grieķu pasniedzēja vadībā. Viss notiek no 25. līdz 27. martam Rīgā. Vairāk info bildītē, tango-forums.lv un pie manis arī. Var nākt arī tādi, kas vēl nekad mūžā nav spēruši nevienu tango soli. Tieši būs īsti laikā iedvesmai sākt pie laba pasniedzēja. ( tango stundas ) 4 comments|post comment

[24 Mar 2010|09:54am] Tas ir pilnīgs pizģec, kā esmu sevi nostrādinājusi. Šorīt ķermenis sāk likt manīt, ka tā rupināt vairs nav iespējams. Es knapi kustos. Ne, nekas nesāp. Tikai nogurums. Vēl nedēļa. Vēl viena nedēļa. Varbūt nogurums uznāca arī tāpēc, ka uzzināju to, ka man būs jādala darbnīcas telpa ar vēl kādu. Un to nu es negribu. Drošo vien tā somu māksliniece būs ļoti jauka, bet es patiešām negribu būt darbnīcā kopā ar kādu svešu cilvēku. Es jau sāku galvā plānot, kā varētu strādāt, izmantojot savu istabu un darbnīcā tikai tā parādīties. Vēl es klusībā ceru, ka tā somiete būs tāda māksliniece, kas strādā tikai savā datorā un viņai to darbnīcu nevajadzēs. Vienīgi mani mierina, ka ar dažādiem somiem es līdz šim esmu ļoti labi sapratusies. Kā piemēram, mēs ar Kalli taču dzīvojām Pēterburgā vienā dzīvoklī un viss bija labi. Kalle ēda pelmeņus, es - salātus, kopā sadzērām krievu alu. Pilnīgi iespējams, ka beigās viss būs labi. Bet vienalga vilšanās sajūta par darbnīcu. Eh, es tūlīt iedzeršu vēl kafiju un saņemšos. Fuck. Fuck. Fuck. Upd. Es esmu atradusi lielisku vārdu - rupināt. Domāts bija turpināt. Tā rupināt vairs nav iespējams. Lūk, patiešām. Tā rupināt vairs nav iepējams. 7 comments|post comment

[23 Mar 2010|09:46am] Tā jau tāpat visa kā nebūtu gana! Vēl arī Islandē uzdarbojas vulkāns! Es te cinos, plosos un gaidu Islandes braucienu kā atpestīšanu, bet še tev - tur priekšā vulkāns. Tā jau romantiski un skaisti tāds vulkāns, bet tikai ja tas nekādi neattiecas uz mani tiešā veidā. Labi, vēl pacīnīšos par savām Islandes brīvdienām. 8 comments|post comment

[21 Mar 2010|09:35am] Vakar uzzināju, ka Leļļu muzejs Spīķeros taisīšoties ciet. Pēc mēneša. Man ir ļoti, ļoti žēl. Ja kāds vēl nav bijis, aizejiet gan. post comment

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]