Divas dienas pa Liepāju, iedvesmojot un iedvesmojoties. Pēdējā laikā bieži esmu bijusi tādā kā skolotājas lomā. Mācu es tādas lietas kā pasaules radīšanu no nekā, krāmu un pancku pārvēršanu stāstos un pasakās, skatīšanos pašam savā galvā cik dziļi vien iespējams, sevis atklāšanu, bezbailīgu uzdrīkstēšanos izmesties plikam publikas priekšā un tamlīdzīgas burvestības. Tagad esmu ļoti nogurusi un savā ziņā arī ļoti uzlādējusies. Mācīšana un radošā sadarbība ir kas pilnīgi mistisks. Es brīžiem skaidri jūtu, ka es no sevis laukā gāžu enerģijas kalnus neprātīgos daudzumos. Līdz pilnīgam pagurumam. Tā it kā nebūtu nekā lielāka un svarīgāka par šo mirki, par šo nodarbību, par šo vienu manu tā saukto audzēkni, ar kuru kopā ejam radošas tapšanas ceļu. Tā kā ar mācīšanu nodarbojos reti, tad katra reize man ir milzīgi svarīga un īpaša. Un es izlieku sevi visu.
Bet pēc tam, pēc tā lielā noguruma manī ieplūst jauns, svaigs enerģijas vilnis, it kā mani audzēkņi man atsūtītu daļu savu spēku, un tad es esmu stiprāka kā biju pirms tam. Ar katru mācību stundu stiprāka. Un gudrāka.