Atklātība
Esmu cibiņš, kas raksta gluži vai nepieklājīgi atklāti. Par ļoti personīgām lietām. Piemēram, visai detalizēti esmu cibā attēlojusi dažu savu radinieku nāvi. Esmu stāstījusi par to, kā manā galvā rodas idejas izstādēm, un man šķiet, ka tas ir ļoti intīms process. Esmu rakstījusi par mīlestību, par jūtām, par reliģiskiem pārdzīvojumiem, par naudu, mazlietiņ par seksu arī. Tikai nesen man kļuva skaidri daži iemesli šādai manai publiskai atklātībai. Tie ir ļoti personīgi un te nu mana atklātība nosarkst, un man negribas jums stāstīt, kādi ir šie iemesli. Es ar tiem nelepojos.

Tomēr es vēl arvien esmu šeit. Un man ir daži citi iemesli, kas mani mudina uz atklātību un neliek sarkt. Man patīk pierakstīt to, kā laiks iet un dzīve kustās uz priekšu, patīk pierakstīt stāstus, ainavas, kopskatus un detaļas. Man patīk, ka citi raksta atklāti un es ar baudu un pateicību lasu, ja cibiņi lieliskos tekstos atklāj ko sev svarīgu.

Cibā rakstīto es neuztveru kā patiesību, tā ir savā ziņā mākslas patiesība, nevis dzīves patiesība. Tā es rakstu pati un tā lasu citus. Un pagaidām esmu mierā ar šādu skatījumu.