laikos, kad pārvietojos ar stopiem, nesprādzējās neviens. reizēm, kad braucām garām policijas patruļai, šoferis teica, lai uzmetu siksnu tā, lai izskatās, ka esmu piesprādzējusies. tā es arī darīju un jutos ļoti sazvērnieciski, stūlbie menti, ahahahā.

indija, šķiet, joprojām ir tajā fāzē. pirmoreiz, vedot deju indieti, kurš i nedomāja sprādzēties, teicu, ka tā tas neies cauri un braukšana bez siksnas latvijā ir ļ. dārgs prieks. paklausīja. citu reizi n., kas bija klāt, iesaucās, ka likums par šofera atbildību ir atcelts, un nu tāpat kā senākos laikos soda tikai pasažierus (tā ir?). tad arī nospļāvos, nolēmu netēlot učeni vai indiešu mammu (kura visiem saviem ārzemēs rezidējošiem bērniem zvana katru dienu, un pasarg šiva nepacelt trubu un neparunāt ar viņu vienu, divas vai trīs stundas!!) un ļaut cilvēkam braukt tāpat, lai tak maksā un/vai cieš, ja grib. un tā nu viņš brauc un tēlo, ka ir piesprādzējies, tāpat kā es nulto sākumā. lol!

vissmieklīgāk, protams, bija kijevā, kad kāpām ūberā, lai brauktu uz lidostu, bet tajā mašīnā vispār nebija siksnu! ņepoņatkā taustījos apkārt, līdz taksists pamanīja un jautāja: siksnas meklējat, ja? es tās parasti slēpju zem sēdekļiem, lai cilvēkiem netraucētu.