ik pa brīdim manu cilvēkus, kuri agrāk latviju cīši mīlēja, bet tagad tikpat cīši heito. es, savukārt, kā parasti esmu remdena. man nav nekādu jūtu un pārliecību (ja man būtu ahūna pārliecība, es moš nemaz nebūtu iemācījusies latviešu valodu. bet še kā re kā). maksāju nodokļus, īpašu nepārkāpju likumus un ignorēju visus salūtus (pāris reizes mūžā cilvēki man ir prasījuši ar baigo padjobku, vai es iešot uz salūtu? sak, ko krieve teiks. nē, krieve neies, krievei besī balagāni). izvēlos latvijas preci (un, ja tagad pārceltos uz ungāriju, momentā sāktu izvēlēties ungārijas preci, racionālu, ne sentimentālu iemeslu dēļ). šajā sakarā vēlos izstāstīt, kā es pagājušovasar nodevu latviju.

kad izdomāju, ka beidzot gribu guļamtīklu, lai karātos kokos, ilgi nedomājot uzmeklēju modern nomad hammocks, jo viņi ir ne tikai ražoti latvijā, bet ražoti cēsīs (like, atbalsti provinci!). bet sapratusi, ka 2 tīkli izmaksās man 120 eiras, sāku šaubīties. kaut kādā virsotnē vai gandrā pieejamie tīkli ir mazliet lētāki, bet, ja jau pērkam ķīniešu ražojumu, tas ir jāpērk no pašiem ķīniešiem un par ķīniešu cenu. iegāju bomžu veikalā banggood un pasūtīju tīklus, kuri ar visu piegādi izmaksāja man 25 eiras. turklāt tie izrādījās lieliski. karājāmies kokos kā dieva ausī. m. tādā pat nakšņoja, ejot ar kājām uz salacgrīvu. es gluži neuzticētos smaguma limitam 300 kg, bet, tā kā neviens no mums tam pat netuvojas, nestresoju par to.

un kā lai tagad aizliedz bērnu ekspluatāciju un what not? :(