Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2016-01-12 13:03:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
(vēl par izvarošanām un saistīto, pirms ķerties pie darbiem)

visvairāk mani kaitina/skumdina postfactum komentāri "ak nabadzīte, viņai tagad VISA DZĪVE salauzta" (gan jau no tīras sirds domāti, bet žēlums ir smirdīgs un būtu aizliedzams). jo ne jau viens gadījums salauž visu dzīvi, nav nekā tik globāla, kas spētu salauzt VISU dzīvi, bet tieši šī žēlojošā, saudzējošā, stigmatizējošā attieksme (kuru nekad nepiedzīvotu sieviete, kas būtu, piemēram, apzagta) ir tā, kas ļ. apgrūtina rehabilitācijas procesu.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dominika
2016-01-12 17:30 (saite)
Es nezinu visu kontekstu, bet es chimeras ierakstu uztvērtu tā, ka nevajag traumētam cilvēkam vēl stāstīt, ka tas, kas ar viņu noticis ir nepārdzīvojami. Jo tā tas šķiet jau pašam traumu guvušajam cilvēkam un tādēļ šāds apgalvojums nepalīdz atveseļošanās procesam. Tas nenozīmē noliegt to, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Bet teikt, ka jā, ar tevi notika kaut kas briesmīgs, bet tu esi vairāk nekā tas, kas tika tev nodarīts, tu esi spējīgs to pārdzīvot, vai, sliktākajā gadījumā, tu esi spējīgs iemācīties sadzīvot ar savu traumu - tas, manuprāt, ir daudz produktīvāk. (Kontekstam - man psihoterapeite savulaik konstatēja emocionālas traumas izraisītu depresiju kā vienu no diagnozēm, tā ka ka rakstu ar zināmu personīgu pieredzi.)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-01-12 17:33 (saite)
precīzi!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2016-01-12 21:41 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]panacea
2016-01-13 01:26 (saite)
es komentēju par to, ka var būt traumas, kas var sabojāt visu dzīvi. un es jums abām piekrītu, ka ja ir iespējams no traumas atgūties, tad tas ir brīnišķīgi un uz to vajadzētu tiekties. diemžēl, no traumas ne vienmēr ir iespējams pilnībā atgūties. dažkārt cilvēki visu dzīvi nodzīvo traumēti un nekad to neadresē un tad viņiem visa dzīve arī ir sabojāta. dažkārt cilvēki no traumām iedzīvojas complex ptsd vai personality disorders, ko nevar izārstēt, bet kam var uzlabot dzīves kvalitāti. bieži, cilvēki kam šādas problēmas diagnosticē ir ilgi un gari dzīvojuši iekš denial, teiksim gadus 50 (var būt jebkurš skaitlis) un tad, jā, manuprāt, var runāt par to, ka visa dzīve ir bijusi sabojāta. un tad no sākuma ir uzdevums vispār šiem cilvēkiem validēt, ka ir bijusi trauma. bet tad arī menedžēt ekspektācijas, ka visticamāk pilnīga normālība nekad netiks sasniegta. tie ir ārkārtīgi skumji stāsti, manuprāt, vienlīdzīgi šizofrēnijai un citām vissmagākajām psihiatriskajām diagnozēm. :(

un, jā es pilnīgi piekrītu, ka iemācīties sadzīvot ar traumu būtu lieliski visiem, bet noliegt, ka dažos gadījumos trauma ir sabojājusi visu dzīvi arī ir dažu cilvēku pieredzes invalidācija. ai mīn, es nezinu, man liekas, ka vispār vienkāršāk ir validēt visu, ko vien saka jebkurš, kas ir izcietis dajebko sāpīgu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?