Es nezinu visu kontekstu, bet es chimeras ierakstu uztvērtu tā, ka nevajag traumētam cilvēkam vēl stāstīt, ka tas, kas ar viņu noticis ir nepārdzīvojami. Jo tā tas šķiet jau pašam traumu guvušajam cilvēkam un tādēļ šāds apgalvojums nepalīdz atveseļošanās procesam. Tas nenozīmē noliegt to, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Bet teikt, ka jā, ar tevi notika kaut kas briesmīgs, bet tu esi vairāk nekā tas, kas tika tev nodarīts, tu esi spējīgs to pārdzīvot, vai, sliktākajā gadījumā, tu esi spējīgs iemācīties sadzīvot ar savu traumu - tas, manuprāt, ir daudz produktīvāk. (Kontekstam - man psihoterapeite savulaik konstatēja emocionālas traumas izraisītu depresiju kā vienu no diagnozēm, tā ka ka rakstu ar zināmu personīgu pieredzi.)