es komentēju par to, ka var būt traumas, kas var sabojāt visu dzīvi. un es jums abām piekrītu, ka ja ir iespējams no traumas atgūties, tad tas ir brīnišķīgi un uz to vajadzētu tiekties. diemžēl, no traumas ne vienmēr ir iespējams pilnībā atgūties. dažkārt cilvēki visu dzīvi nodzīvo traumēti un nekad to neadresē un tad viņiem visa dzīve arī ir sabojāta. dažkārt cilvēki no traumām iedzīvojas complex ptsd vai personality disorders, ko nevar izārstēt, bet kam var uzlabot dzīves kvalitāti. bieži, cilvēki kam šādas problēmas diagnosticē ir ilgi un gari dzīvojuši iekš denial, teiksim gadus 50 (var būt jebkurš skaitlis) un tad, jā, manuprāt, var runāt par to, ka visa dzīve ir bijusi sabojāta. un tad no sākuma ir uzdevums vispār šiem cilvēkiem validēt, ka ir bijusi trauma. bet tad arī menedžēt ekspektācijas, ka visticamāk pilnīga normālība nekad netiks sasniegta. tie ir ārkārtīgi skumji stāsti, manuprāt, vienlīdzīgi šizofrēnijai un citām vissmagākajām psihiatriskajām diagnozēm. :(

un, jā es pilnīgi piekrītu, ka iemācīties sadzīvot ar traumu būtu lieliski visiem, bet noliegt, ka dažos gadījumos trauma ir sabojājusi visu dzīvi arī ir dažu cilvēku pieredzes invalidācija. ai mīn, es nezinu, man liekas, ka vispār vienkāršāk ir validēt visu, ko vien saka jebkurš, kas ir izcietis dajebko sāpīgu.