Man baigais prieks te cibā un citur lasīt labas atsauksmes par Joņevu. Es, šķiet, uzrakstīju jau pati pirmā, gan neizvēršot. Tā grāmata ir saprotama ne tikai 90-o jauniešiem, bet arī manai paaudzei, un vēl vairāk - vakar TV sajūsminātus vārdus par to teica Alberts Bels. :
Sen neviens latviešu prozas darbs nav guvis tik plašu rezonansi.
(no visām tām cibas atsausmēm varētu samest lielisku, izvērstu un plašu recenziju:)
Sen neviens latviešu prozas darbs nav guvis tik plašu rezonansi.
(no visām tām cibas atsausmēm varētu samest lielisku, izvērstu un plašu recenziju:)
Comments
nu nē. nekādā ziņā. ne formas, ne satura, ne mesidža ziņā. bet jauka grāmata. es gan laikam neesmu tādā sajūsmā kā daudzi citi, bet kopumā man tā šķiet ne tikai izdevusies, bet arī tāda... es nezinu, runājoša. kas pietrūkst daudziem latviešu prozas darbiem.
nu, tās ir apmēram manas domas arī. jo ne jau ka es būtu sasjūsmā - sajusma pārāk stiprs vārds, bet tieši tas "runājoša". Un vēl vienkārša, īsta, nesamākslota.
(Reply to this) (Parent)
nu jau sāk likties, ka toč jāizlasa. būs jāaizdodas uz bibliotēku un jāpaprasa, lai iekabina mani rindā, gan jau, ka rinda tāda pate, kā uz citām jaunajām grāmatām.
interesanti, ka ne tikai vecie jaunieši, bet arī mans Marģers to ar sajūsmu izrāva cauri. kurš nav liels lasītājs
oi man lasot visu laiku bija tava istaba (nu tajos laikos) acu priekšā he he e.
(Reply to this) (Parent)
es nezinu, nelasīju satori, jo biju jau grāmatu izlasījusi. viņa tā kā tāds road movie savā ziņā, it kā nekas svarīgs nenotiek, it kā nekādas attīstības, bet patiesībā tā attīstība ir, nemanāma, ko tu saproti tikai vēlāk. ir arī tajā sākuma, tajā jaunības posmā. es lasīju, man patika, bet es nekādi nespēju saprast, kā viņš pabeigs, kā savilks kopā. likās teju neiespējami. bet - izdarīja tak, un viss darbs pēkšņi ieguva jēgu. ļoti žēl, ka tagad jau visur sarakstīts, ar ko tā grāmata beidzas - jo lasīju te viena no pirmajām un nezināju piln;igi neko, un tas bija labs pārsteigums.
lasot visu laiku prieks par valodu, stilu, pašironiju u.t.t.
"Kaķis ienāca istabā, paskatījās un izgāja" - tā kaut kā.
lasot visu laiku prieks par valodu, stilu, pašironiju u.t.t.
"Kaķis ienāca istabā, paskatījās un izgāja" - tā kaut kā.
nē, satori, manuprāt, nav tas labākais un reprezentatītvākais fragments ielikts.
(Reply to this) (Parent)
man ļoti patika. no sākuma pēc katras nodaļas bija tāds uhhh!!, vajadzēja padzerties ūdeni un atvilkt elpu, lai lasītu nākamo nodaļu. uz beigām drusku apnikās, bet tikuntā - ļoti labs gabals.
(Reply to this) (Thread)
jā, nu ir tā, varēja būt drusku īsāk, piekrītu, ka uz beigām vairs nebija tas "uh", vairāk - "nu, kā tas beigsies?" - bet tomēr, labi.
(Reply to this) (Parent)
man no sākuma neaizrāva, nevarēju ielasīties, bet tad ielasījos, un bija žēl, ka beidzās, un bija laba pēcsajūta - smeldze
mani kā nelasījušu biedē tas, ka tur atkal par kādām subkultūrām. man pašam gan 90jos bija pati jaunība, bet tas nekas, ne jau tāpēc man vajadzētu kaut kam tādam patikt. tās masu kustības, tipa panki, hipiji, metālisti, vienalga kādas, tās ir, hmmm, kaut kādas ierobežojošas. kad lasu par attiecīgās subkultūras apdrukātiem krekliņiem kā par vērtību, uzreiz atbaida. jo manuprāt tā nav vispār nekāda vērtība. vai kaut kādi ansambļi, koncerti, mūzikas stils. tas pats kobeins. ja cilvēks ir pa īstam kobeinā, tad viņš ir nevis grunge mūzikā, bet pašiznīcinošajā procesā, absolūti ekstrēmā ķomkā un raksta par šo ķomku nevis no ārpuses, bet iekšpuses, vienlaga kādās lupatās un skaņās tas ietērpts. kā silvija plāta. kura ne tikai uzraksta tā un dzīvo tālāk uz jauna līmeņa, bet arī pabeidz to dzīvi atbilstoši savam tekstam. kad teksts un autors ir viens un tas ir adekvāri esošajam. vai atkal kobeins. īstie kobeina fani jau sen ir aizgājuši viņam līdz un nav mūsu vidū, jo dzīvojot kobeinu nav iespējams rakstīt par viņu kā no malas, bet mirt kopā ar viņu. kaut kādas tādas man pārdomas. bet kā nelasījušam.
(Reply to this) (Thread)
nu, tas vispār nav par subkultūru, tas ir par jaunību.
nevienu grāmatu par real life taču nevar uzrakstīt ārpus kayt kādas subkultūras bet tā ir tikai vide, dotā dekorācija, kura, protams, nosaka ja ne visu, tad daudz, tomēr grāmata nav pr to.
nevienu grāmatu par real life taču nevar uzrakstīt ārpus kayt kādas subkultūras bet tā ir tikai vide, dotā dekorācija, kura, protams, nosaka ja ne visu, tad daudz, tomēr grāmata nav pr to.
nuja, es jau arī neesmu lasījis, tā, ka tikai par savu priekšstatu no recenzijām. vienmēr man tā skepse. liekas, atkal par drēbītēm un iesaiņojumu, nevis par pašu cilvēku :)
(Reply to this) (Parent)