 На ночь глядя* | 13. Okt 2022 @ 01:18  |
|---|
Kriostāzes uzturēšana nav sevišķi dārga, absolūtais vairākums izmaksu ir pašā procedūrā. Tieši tāpat ir investīcijas, fondi u.c. veidi, kā likt turpināt pelnīt naudu arī personīgās prombūtnes laikā utt., utjpr., tie visi ir nosacīti sīkumi, salīdzinoši viegli atrisināmi.
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/109254/16357) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) hedera |
|---|
| Date: |
13. Oktobris 2022 - 07:59 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Es te iekomentēšu to pašu, ko iekomentēju pie adirred (bet joprojām noskrīnots):
Krionikai (pagaidām) ir vēl viena problēma - tā kā to piedāvā privāti uzņēmumi, tad maza ir varbūtība, ka ķermeņa uzglabāšana notiks līdz pietiekami tālai nākotnei. Dažādu krionikas uzņēmumu bankrots un sekojoša krionēto ķermeņu utilizācija jau ir notikusi daudzkārt. Līdz ar to, pagaidām krionikas prakse izskatās diezgan aizdomīga un krāpnieciska.
Visu lielo krionikas provaideru lapās ir izklāstītas detaļas par pacientu saglabāšanas ilgstamības nodrošināšanu un dažādām finansējuma iespējām. Vairs nav mežonīgie 70tie, kad pati joma vēl nebija iekāpusi pat bērna autiņos. Protams, visos šādos pasākumos ir gan zināmi, gan nezināmi riski un negodīgi būtu tos neiekļaut kopainā.
Diskleimeris: ne juridiski, ne finansiāli nepārstāvu nevienu krioprovaideri, bet esmu vienas šāda profila kompānijas klients.
|
| From: | hedera |
|---|
| Date: |
13. Oktobris 2022 - 08:16 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Bet te svarīgs ir tas punkts, kas arī rakstīts OP - uzņēmumi nepastāv simtiem gadu, veiksmīgi uzņēmumi pastāv pāris desmitgades. Manuprāt, tas, kā krionikas bizness tiek (ne)regulēts šobrīd, diemžēl ir utopisku sapņu tirgošana. Reālistiski skatoties nav vispār nekādu garantiju, ka tie desmiti tūkstoši, ko samaksāsi, tev nodrošinās pietiekami ilgstošu krionēšanu. Krionikas uzņēmumu mājaslapās sarakstītais ir tieši tas pats, kas jebkura cita profila uzņēmumu sarakstītais - "biznesa plāns", lai piesaistītu klientus, taču tas nedod nekādas garantijas un nav juridiski saistošs. Tā kā, jā - šis aspekts noteikti ir jāiekļauj kopainā.
Manā grāmatā "nav garantiju uz vēlamo rezultātu" ir praktiski nesalīdzināmi labāks scenārijs par "ir garantēts nevēlamais rezultāts".
Protams, es nenoliedzu, ka šādi pasākumi šobrīd joprojām nolasās kā pietiekami ekstrēmi un ļoti "на любителя", bet tas ir viens no pietiekami reālistiskiem un ar pakāpeniski pieaugošu evidenci balstītiem pasākumiem, ko apsvērt cilvēkiem, kuri nevēlas savas eksistences izbeigšanos pret viņu gribu.
Es pieļauju, ka uzņēmuma bankrota gadījumā, fonds, kas apkalpo krionizētā aizgājēja vēlmes un finanses, pārslēdz līgumu ar jaunu uzņēmumu.
Jautājums gan ir par to, cik ilgi tāds fonds var darboties. Šķiet, ka tā ir diezgan jauna sfēra un neviens vēl neko nezina. Tagad finanšu sistēmas šķiet ir stabilākas nekā pagātnē (lai gan daudziem šķiet, ka ir otrādi, lol), tāpēc cerība ir, ka vairākus simtus gadus varētu nostrādāt. Kā būs, neviens nezina.
Principā tā nav problēma: nopērk par smiekla naudu gabalu ledāja Antarktīdā, kur karalienes Modas zemē, izurbj šahtu un tad vienīgās izmaksas vien atliek ar nartām pa reizei atvest kapsulu ar līķi un iemest šahtā. Pat ja uzņēmums bankrotē pēc laika, datu bāzi pārņem kāda tur Labklājības ministrija un uzliek taimeri, lai pēc gadiem 200 zvana, ka jāvelk šos ārā.
Neies krastā; cik es palasīju par iesaldēšanas tehnoloģijām, viņi tur stipri tuvāk pie absolūtās nulles nekā uz Zemes ir dabiska temperatūra.
Pie tam, ja būsi studējis fiziku vai ģeogrāfiju skolā, varbūt atcerēsies, ka temperatūra aug, palielinoties spiedienam. Tā ka šahtā būs siltāk, nekā tuvāk pie virsmas. Pie tam diezgan ātri jau, ne velti Antarktīdā ir pazemes ezeri.
Turklāt tikai pasakās un seno ēgiptiešu pielūdzējiem iekārtas ir pasīvas un var iztikt bez aprūpes.
Jebkas, kam ir saistība ar elektrību prasa regulāru apkopi. Jebkas, kam ir saistība ar elektroniku, prasa detaļu maiņu aptuveni reizi 50 gados MAX (tipiskām gala lietotāju iekārtām stipri mazāk pat).
Nu visādi mamutēni sasalumā saglabājas lieliski, bet lai jau būtu te smalkāka būšana. Šādā gadījumā es vispār neredzu jēgu spriedelēt. Tā ir nedaudzu indivīdu pašu izvēle, lai apdrošinās pret Tevis minētajiem riskiem (zinu pāris apdrošināšanas kompānijas ar ~200 gadu stāžu) un saldējas tā ašāk. Zeme jau tā ir pārapdzīvota (neatkarīgi no jautājuma, vai viņi kādam pēc 200 gadiem škitīs atsaldēšanas vērti).
Nepiekritīšu, ka planēta ir pārapdzīvota. Ir atsevišķas pārapdzīvotas vietas, bet, ja neesmu palaidis garām kaut ko kritisku un netrivviālu, tas lielākoties ir masīvi neefektīvas platības un resursu izmantošanas dēļ un šausmu stāsti par to, kā ir jāpārtrauc vairoties, jo zemesmāte vairs nevar panest visus savus bērnus, ir populārs, bet ilgtermiņā būtiskus riskus sastādošs mīts.
P.S. Jā, ar turēšanu arktiskos grādos vien nebūs līdzēts, neiztikt bez šķidra slāpekļa temperatūras uzturēšanai un padaudz viltīgas ķīmijas pašā saglabāšanas procesā.
Visa virsma, protams nav. Mums kaimiņos kaut tā pati Krievija, kurā apdzīvota ir tikai 1/4 teritorijas. Es vairāk domāju to, ka cilvēce kā suga savā vairumā ir diezgan bezjēdzīga - bezspalvaini, agresīvi un tupi stāvusstaigājošie pērtiķi, - un ja tās skaits pāris reizes samazināsies, pasaule neko nezaudēs. Līdz ar to man kaimiņu Jankas vēlme sevi iemūžināt, nešķiet ievērības cienīga un pārdomu vērta.
Parasti jau tehniskās lietas ir vairāk sīkumi nekā sociālās un politiskās.
Nerunājot par to, ka arī investīciju fondi ir kompānijas, kas var beigties, tāpat kā par dabas katastrofām un kariem -- tie visi ir saprotami riski, kurus var vnk ņemt vērā, bet kuri neko lielu nemaina -- ja būs, tad būs -- ir arī juridiski jautājumi, par kuriem var būt dažādi viedokļi.
Piemēram, līdzīgi kā, cik ilgi cilvēks ir bez vēsts pazudis, pirms viņu juridiski uzskata par mirušu, līdzīgi var spriest arī par iesaldētajiem. Ir gan zināms, kur viņi ir, bet faktiski viņi ne savā, ne sabiedrības dzīvē praktiski neeksistē, un nav zināms, vai jelkad eksistēs.
Protams, ka šie pasākumi ir riskanti un tur ir neatrisinātas dažādu veidu problēmas. Es tikai uzskatu, ka atbilde uz šādu situāciju ir "mazināt riskus un risināt problēmas", nevis "atmest ar roku un samierināties ar šķietami neizbēgamo".
Jā, un tās problēmas ir gana interesantas tieši no sociālā/reālā aspekta, uz kurām nereti nav viennozīmīgas atbildes. Piemēram, tas, ko aborigens ierakstīja par to, kādā vecumā labāk krionēties. Kā izkalkulēt -- no vienas puses ātrāk iesaldēties nozīmē, ka kaut kādi neatgriezeniski procesi ir ķermenī notikuši mazāk, un pastāv lielāka iespēja, ka, pamostoties, tie būs likvidējami. No otras puses, tas nozīmētu ātrāk kancelēt pašam savu dzīvi šeit un tagad, kamēr vēl vari to izbaudīt. Nu, tur vēl visādi aspekti, cik labi īstenībā kuros simts gados dzīvos sabiedrība tajā vietā, kur notiek ķermeņu uzturēšana. Pietiekami sliktos apstākļos var rasties heits, tai skaitā pret kriogenētajiem, kuri izbēguši iesaisti sabiedrības problēmu risināšanā šeit un tagad, un vēlme šīs sniegbaltītes likvidēt, līdzīgi kā uzbrukumi abortu klīnikām. Bet tā intuitīvi jebkurā gadījumā man šķistu, ka kriogenēšanas process jebkurā valstī neizvilks vairāk par gadiem ~200 max -- tas varētu būt tādās salīdzinoši stabilās valstīs kā ASV vai Lielbritānija. Kaut kas no visa iespējamā, kas var notikt -- tehniski, sociāli, ģeopolitiski, biosfēru ietekmējoši -- notiks.
Pie pašreizējās tehnoloģiju attīstības varbūtība vajadzēt 100+ gadu ilgu kriostāzi izskatās arvien mazāka. Nav izslēgts, ka, pasākumā pēc nepieciešamības iesaistot dzīvildzes palielināšanas terapijas un medikamentus, to nevajadzēs vispār un vēlamie rezultāti tiks sasniegti jau mūsu dzīvju laikā.
Uz krio- vai jebkādu citu pacientu apdraudēšanu "sabiedrības problēmu risināšanas" dēļ iespringušus fanātiķus, savukārt, ir jāatrisina no attāluma, kā jebkurus teroristus. Tas pat nav apspriešanas vērts.
Nu iedomājies stāv tur simtiem un tūkstošiem noliktavu ar jums, atsaldeņiem, kuri tērē elektrību un, nemelo sev, nodokļu maksātāju algu, ja vien iesaldētie nav tikai sorosi un geitsi. Kam jūs nah uzturēt pie jau tā mūžīgi sūdīgajiem apstākļiem, kur siltķermeņi nevar savilkt galus kopā. Baigās spjaščajas krasavicas, redziet.
Un btw, kā juridiski regulēsies jautājums par pienākumu atsaldēt? Kam tas jādara, pie kādu apstākļu iestāšanās un vai vispār? Atceramies, ka tev, iesaldenim, nav nekādas lemt vai rīcībspējas, tā ka viss būs atkarīgs no siltķermeņiem.
Nodokļu maksātāju alga aiziet arī slimnīcās un pansionātos un nav no svara, vai vienu un to pašu, vai ik pa laikam citu cilvēku uzturēšanai. Sabiedrībā, kas nav sabrukusi anarhijā, tas nav nekas sevišķs (un telpas ar lieliem termosiem nav nekādas luksusa sanatorijas pa uzturēšanas sarežģītības un izmaksu līniju). Pie tam, jautājums par nodokļu maksātāju algu ir debatējams — vismaz kompānijās, par kurām esmu lietas kursā, uzturēšanas izmaksas ir segtas dažādos citos veidos, kas ir balstīti uz pašu pacientu ieguldītā un tā atvasinājumiem.
Jautājums par pienākumu atsaldēt risinās tāpat, kā jebkurš profesionāls pienākums — uz saistoša līguma pamata. Es, pacients, esmu iepriekš apmaksājis savu uzglabāšanu un izņemšanu no tās pie atbilstošiem nosacījumiem. Protams, tas nav garantējami kā simtprocentīgi droši, bet, atkal, manā skatījumā tas ir būtiski labāk par alternatīvu.
> un nav no svara, vai vienu un to pašu, vai ik pa laikam citu cilvēku uzturēšanai.
kā nu nav no svara, jebkurš iesaldētais principā ir beztermiņa slogs, ti. palielina kopējos izdevumus bez praktiska limita.
šobrīd tev ir, teiksim, 100K pensionāru, tev katru gadu rodas vēl, teiksim, 10K, bet 10k arī pamazām nomirst, līdz ar to kopējais pieaugums ir atkarīgs no kopējā dzimstības līmeņa un var būt pat negatīvs.
savukārt, ja visi cilvēki masveidā saldēsies, tad tev no šiem 100K esošajiem nekas neies nost, un būs vnk aritmētiskā progresijā pieaugošs resursu tēriņš.
Vienīgie resursi, kas šādā veidā tērējas, ir kvadratūra un šķidrais slāpeklis termosiem, kas ir būtiski mazāk par pensionāru dzīves izmaksām. Pie tam, tieši uz pašu klientu iemaksu un to atvasinājumu bāzes veidota privāto kompāniju darbība šīs izmaksas ļauj neiekļaut iedzīvotāju kopīgajos nodokļos un paturēt strikti personīgo izvēļu līmenī — pretēji tam, kas notiktu, ja šīs funkcijas uzņemtos valsts.
Būtiski mazāk vai vairāk nav principiāli, ja izmaksas visu laiku augs dēļ tā, ka klientu būs arvien vairāk.
Bet, ja to patur privāti, tad es par. Es labprāt uzņemtos vadīt šādu privāto kompāniju, kura menedžēs praktiski mirušu cilvēku resursus viņu vārdā. Izklausās pēc megakorporācijas, kura varēs darīt, ko vien vēlas, īpaši neuztraucoties par ieguldītāju viedokli.
I mean, if that's not a way to world domination, I don't know what is. :)
Es nevienā brīdī pat neapsveru piedāvāt valstij uzgrūst pasākumus, kas ir un paredzamā nākotnē turpinās būt izteikti nišas līmenī. Vēl vairāk, es uzskatu, ka no valsts segtajām jomām un aktivitātēm drīzāk varētu šo un to līdzīgi nišīgu izņemt laukā un atstāt to privātā sektora ieinteresēto ļautiņu uzturēšanai (konkrēti piemēri lai paliek kā uzdevums lasītājam, kaut vai mīļā miera labad).
|
|