vakar galdā bija šitāds cepetis
Papurpināšu, jo tagad zinu – klasiskajā solī Latvijas distanču trasēs slēpo tikai margināļi:
tie, kas neslēpo nemaz un Pāris Principiālie Spītnieki, starp kuriem jūsu padevīgā kalpone, kura to dara ne vien estētisku, bet arī fizioloģisku iemeslu dēļ- jo nav ceļgala krustenisko saišu, kas slidsolim ir samērā noderīgas, vismaz mentāli.
Klasikas gadījumā gan slēpotājam Latvijas trasēs nereti gadās netīkams APLAUZIENS – jo, ibiorio, normālas kvalitātes špūre NAV tas, ko iebrauc agri cēlusies sporta veterāne vecmāmiņa Ilga ar Ļvovas kocenēm, izvairoties no likrotajiem slidsoļniekiem pašā trases malā, bet ideālos (Igaunijas, Somijas) apstākļos: to ievelk ar traktorīti sliežvilci un tad nu, klasikas slēpotājs var glīti, neizsitot savas locītavas un atlikušās locītavu saites veikt slēpošanas darbu tam piemērotā vīzē. Šo nepatīkamo patiesību ir vērts embreisot un feisot "ziemas sporta centru uzturētājiem", kad nu tādi vispār ir.

Milžu Varoņpilsēta Ogre bija piesolījusi pilnus internetus, kā špūres ir dafiga un sniegs- dahuja, bet aiz šiem Šrekpilsētas solījumiem bija vien čumaliņas: vai d-ujs mērīts pie potžurkas vai arī, kam ticu vairāk, trūkst gribas godīgi atzīt, ka klasikas trases uzturēšanai nav iekšas, jo tas prasa darbiņu. Bet darbiņš, deminutīviņš, nevienam nav mīļš svētdienās un svētku dienās, tas pat bauslī rakstīts. Nu un vispār- klasikā slēpo tak neviens.

Attaisnojumu sadaļā par labu vakardienai nebija arī teju forsmažors : piepešais pusatkusnis, sniega neuzsnigšana, kā arī stulbeņi, kas izbradā trasi: tas komplektiņš to visu izdaudzināto padarīšanu padarīja dzēlīgi nebaudāmu, kopā ar dažu neiebraukto Peltonenu niķi pieraut sniegu: lūk, es biju dusmīga kā trīsgalvu pūķis divas stundas no vietas un diezgan slikti domāju par "publiskā tautas sporta" vannabī uzturētājiem un ar gaišu vārdu pieminēju viedo laikabiedru, kurš aicināts pievienoties noteica, ka nesēs rūgtumu, jo labāk jau Ogresvietā aizbraukt vai nu citā vīkendijā uz Tartu vai uz to Somzemi un kvalitatīvi saslēpoties tur līdz nemaiņai, ne bojāt omu pa ledu un zariem šļuderējot.

Taču tā kā reizēm jāvelk zivis tās upes krastā, kas gar logiem tek, tad nu man laikam jāuzraksta šāds vārdu salikums "meklēju slidsoļa slēpes un zābakus", jo ārpus tam, ka gribu uz Tartu un Yllas, man ir žēl neamortizēt ziemu tādu, kāda tā ir tepat, slidsoļotāju karaļvalstī.

Tādi viņi ir, tie kompromisi. Ņerrrrrrr!