kā būt pēc tam, kad bija?
Ir dažas tādas lietas, piemēram, vasaras, Līgo, viss tas dainuskapis un jo ļoti – dziesmusvētki, kuras nekādi neuzrakstīsi un nepastāstīsi arī, vai vienīgi klātesot, tur esot padalīties.

Piemēram, kad gandrīz divdesmittūkstošu balsu koris skan kā viens mazs, sinhrons un tīrs dažbalsu korītis,
vai kad visas šīs dobjās divdesmittūkstoš balsis sastingst klusumā, klusumā uz estrādes, tad arī par to neko nevar uzrakstīt, pulsē, viss pulsē vai kad no vidus iedūcas basi Gaismas pilī; vai kad Ramiņa Pūtvējiņos alti atloka; kad uz lielā ekrāna skati visus tos tuvplānus, Mildas monētas cienīgas zeltenes un vīrus; pat tās mazliet pārķīlētās sievieškoru reiz_bij_meitas, kam reiz_bija_vara un visi ciemapuiši, bet joprojām ir Nīcas vainadziņš; visas tās aubes, cepures, brunčus, svārkus, zābakus, villaines un saktas, piešus un zobenus: ai. Spēks. Spēks. Visjotīrākais, visi goda un debijas visdiriģenti, viss brunču garums kopā ņemts un kreklu baltums reizināts ar divkomats diviem miljoniem.

Un tās jūlija pirmdienas debesis un baltās blūzes aizklīst pilsētā un šosejās.


Kā apraudājos pie himnas Kuuuuur latvju meitas zied , tā beidzu pēc Pūtvējiņiem un karoga iznešanas. Un par ko – par to nepaskaidrošu. Vismaz ne vēl šodien.