Runa nav par pārticību, mēs esam zaudējuši milzīgu tautas daļu, apmēru ziņā to varētu salīdzināt ar armēņu traģēdiju 20. gs. sākumā.

Protams, tieši Dziesmusvētki ir tie, kas uz mirkli atdod Latvijai daļiņu no zaudētā. Koncertā blakus mums sēdēja amerikāņi, no koncerta mēs devāmies prom ar koristēm stokholmietēm, koncerta dārgās biļetes bez saspringuma spēja nopirkt ārzemju latvieši, bet cik vēl ilgi, cik ilgi vēl?

Lai neiznāk tā, ka tikai gaudoju, teikšu, ka koncerts bija debešķīgs. No senākām reizēm man bija radies iespaids, ka pa TV Dziesmu svētki izskatās grandiozāki, bet tagad nē, skaņa un "bilde" bija tuvu ideālam. Un emocijas, kamols kaklā...