lai mums pirmā vietā
VērmaņLido liellogā sēdēja raudoša viņa – trausla tumšmate lielām acīm,
no kurām pilēja melnas tušas straumes, ietekot tieši kotlešu šķīvī un pretī viņš: imūnu un citur esošu sejas izteiksmi, rezignēti un lietišķi uzņēma kartupeļu biezputru ar karbonādi.
Vai tad nu katram kontā nebūtu pa kādām asarainām pusdienām ar triekšanos katram savu argumentu sienā bez ķiveres, kad itinkā paļaujoties uz sabiedriskās vietas anonīmo mierinājumu, liec cerības gan patverties, gan kaut kā sasiet irstošo vai pārcirst pušu cērtamo, ja iegriezušies asie vēji, ne maigā pārpratumu vēsma. Un lūk, traucoties tālāk gar skatlogu un kopsavelkot savas rīta visumā lādzīgās pārdomas, nonācu pie atskārtas, ka divcilvēku attiecībās bez pašiem cilvēkiem vēl ir nepieciešamas vien divas mēbeles – gulta un galds. Viss cits ir atvasināti, izrietoši un pakārtoti un pielīdzināms aksesuāriem, putu sietiņkarotēm un smalkrīvēm. Gluži tik vienkārša tā zvērēnu dzīve mūžamežos liekas, jā.
Priekā, par nepieraudātām kotletēm!