Witch. snake. running ([info]bagdarama) rakstīja,
@ 2009-07-03 13:54:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:citāts, domas, feminisms, lasīt, link, teksti

Atradu lieliski lielisku lapu.

1st favourite : Patrika Hurono raksts "You Got a Friend: Two Tales of Post-Seventiessexuals"
http://bad.eserver.org/issues/2006/75/hurono.html

2nd passionate: Annalee Newitz "Nymphomania"
http://bad.eserver.org/issues/1993/10/newitz.html

Un pàris citàti no tà otrà:

"People need to become 'hooked' on the idea of a constructive aspect to their organizational work because they must work in order to survive. Only in extremely rare cases is a person able to participate in 'normal' social relations without working for money. Hence people frequently motivate themselves to work by consciously choosing to lie about what it is they are doing and why. They are addicted to an idea of work because they know that if they cannot make themselves work somehow, their lives will essentially be over. (..)
Having sex, people tend to substitute a biological act for an idea of what constitutes a loving relationship. And at work in their organizations, people tend to exchange an idea of socially productive relations for purely economic ones. Work and sex are mandatory addictions in contemporary culture because, in one way or another, people are acting out something destructive or traumatic that they do not wish to acknowledge consciously. However, it is equally the case that they are acting out a desire for other forms of action, or other kinds of human relationships. Most people do not go to work because they want to be alienated, nor do most people have sex because they want to degrade each other. As I said earlier, he workaholic is addicted to — hence acting out — an idea of socially constructive work; and I believe the nymphomaniac is addicted to an idea of intimacy and mutuality in social relationships."

Un, protams, lielai daljai no kritiskajiem rakstiem apakshà ir marksisms. Kà tad nu bez tà vinu proponétajà kritiskajà perspektîvà ;)



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]bagdarama
2009-07-04 10:29 (saite)
Vai ne? :) Kopš Kapitāla un lieliskā Parīzes 68. (bet varbū arī agrāk) viņu mīl un izmīlē piesaukt līdz bezjēdzībai.

Nu, cik apšaubāms, man droši vien būtu grūti teikt. Lakānu (kas ir viena no autores pamatatsaucēm) neesmu lasījusi. Teorētiski gan this can make sense.

Un, jā, man vienmēr ir interesanti, cik lielā mērā psihoterapiju, kas sākotnēji pēta izteikti traumatiskas pieredzes (no vardarbības ģimenē līdz kariem, genocīdiem un līdzīgām pieredzēm), var piemērot visai pārējai dzīvei. Bet man vienkārši patīk tā joma, so, yes, not necessarily "mēģinājums ievietot psiholoģijas square peg dzīves round hole".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bagdarama
2009-07-04 10:31 (saite)
psihoterapiju
psihiatriju

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]omeega
2009-07-05 00:04 (saite)
Apšaubāms, protams, no mana skatu punkta. Kas drīzāk ir ārpus attiecīgās
teorijas. Nešaubos, ka pieņemot Lakānas u.c. attiecīgās teorijas pamatnostādnes,
viss nostātos savās vietās. Problēmas ar apgalvojuma pieņemšanu sākas brīdī,
kad es turpinu šaubīties par šīm pamatnostādnēm, ko es nepārstāju darīt,
cik jau nu man gadās ar tām sastapties manā, bez šaubām, ar jomu nesaistītajā
dzīvē. Zini, nepamet aizdomas, ka, piemēram, diezgan liels procents
traumatisku pieredžu ir traumatiskas tikai tāpēc, ka psiholoģija ir iegalvojusi, ka
tās tādas ir. Kāpēc tā, nezinu - tumsonīga reakcija pret progresīvo zinātni, lidojošā muca vai kas cits?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bagdarama
2009-07-05 01:00 (saite)
Noteikti ne tumsonīga, ne lidojošā muca :D
Es drīzāk teiktu, ka ir vesela rinda pieredžu un to seku, kas tiek mēģinātas iekļaut traumatisko klasifikācijā, lai attaisnotu veselu citu rindu seku vai vienkārši savu īpašību.
Trauma ir trauma tikai tad, ja pats to tā uztver. Bet es droši vien neesmu labs piemērs. Manā uztverē par traumu kāda pieredze kļūst tikai tad, ja tev pašam šķiet, ka tevi tā ir lauzusi, ka pēc tās vairs nevari atrast sevi. Bet arī tas ir tikai personīgās pieredzes ietvaros. Iespējams, ka jebkura no mūsu pieredzēm var tikt tā uztverta un patiesībā tas ir tikai normāls pieaugšanas process. Bet jā, iespējams, mēs dzīvojam vājuma laikmetā, kad daudzus savus trūkumus var izskaidrot ar traumām un neko ar tiem nedarīt. Tad atkal, bet tas nu tiešām ir tikai mans subjektīvais viedoklis, man trauma ir trauma, ja pēc tās vairs nevar funkcionēt sabiedrībā vai vismaz būšana sabiedrībā un dzīvošana pēc tās normām sāk kļūt neiespējama. Bet tad jau atkal mēs atgriežamies pie domas par normālību un nenormālību, un vesels ir tikai tas, kam psihiatri/psihoanalītiķi/psihologi nav tikuši klāt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]omeega
2009-07-06 20:47 (saite)
Berdjajevs teiktu, ka dzīvojam kritikas laikmetā, ko "разъедает болезненная рефлексия, вечное сомнение в себе, в своих правах на обладание истиной, принижает нашу эпоху дряблость веры, слабость избрания, не осмеливаются слишком страстно и непоколебимо объясняться в любви к чему-то и к кому-то, мямлят, колеблются, боятся, оглядываются на себя и на соседей."
Lai nu kā. Savukārt par traumām runājot, svarīgākais, man liekas ir nepārvērtēt
to nozīmi - nu, labi, man tur tāda trauma vai šitāda, bet tas jau nav nekāds
iemesls vai attaisnojums. Tā ir jāņem vērā (gluži tāpat kā fiziska trauma), iespēju robežās jādziedē, bet tas arī viss. Manuprāt, nav pamata vērtēt t.s. "traumatiskas pieredzes" kaut kādā ziņā augstāk par lūzumiem vai kuņģa čūlām, kā mēs to, šķiet, esam pasākuši darīt. Varbūt, ja mēs izturētos pret šīm lietām piezemētāk, visiem būtu vieglāk - ieskaitot īstos un iedomātos
traumu upurus. Kas zin.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?