| |
[Jul. 3rd, 2009|01:54 pm] |
Atradu lieliski lielisku lapu.
1st favourite : Patrika Hurono raksts "You Got a Friend: Two Tales of Post-Seventiessexuals"
http://bad.eserver.org/issues/2006/75/hurono.html
2nd passionate: Annalee Newitz "Nymphomania"
http://bad.eserver.org/issues/1993/10/newitz.html
Un pàris citàti no tà otrà:
( ... tālāk ... )Most people do not go to work because they want to be alienated, nor do most people have sex because they want to degrade each other. As I said earlier, he workaholic is addicted to — hence acting out — an idea of socially constructive work; and I believe the nymphomaniac is addicted to an idea of intimacy and mutuality in social relationships."
Un, protams, lielai daljai no kritiskajiem rakstiem apakshà ir marksisms. Kà tad nu bez tà vinu proponétajà kritiskajà perspektîvà ;) |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2009|06:47 pm] |
upd: funny, bet es tiešām biju aizmirsusi par gender studies fascinējumu. Kas gan vēl interesantāks, kā domāt par domāšanas procesu ietekmi uz mūsu pasaules uztveri, jau īpaši tajā, kas skar dzimtes? Eh. |
|
|
| Turpinot to pašu tēmu par feminisma izraisītām diskusijām.. |
[Mar. 22nd, 2007|03:08 pm] |
| [ | music |
| | tas pats Šostakovičs | ] |
laikam jāsaka, ka jebkuri centieni ko pierādīt balstās punktos "kā es sev gribētu", "kā man šķiet vislabāk priekš sevis".
Nu tad lūk, diskutēts jau par to ir bez gala, bet līdz pat šim brīdim man šķiet, ka starp karjeru un bērniem izvēlas. Vai pat precīzāk- starp ģimeni un karjeru izvēlas. Protams, diplomātijai un biznesa pasaulei ir sava specifika (tai pirmajai- kāda gan tev ģimenes dzīve, ja tu ceļo no valsts uz valsti, bet tavai otrajai pusei ir stabils (lasi:labi apmaksāts un interesējošs) darbs vienā noteiktā valstī; tai otrajai- ja tev ir savs uzņēmums, cik bieži tu vari nestrādāt, bet nu labi, tas jau ir personību jautājums). Tik un tā man šķiet, ka ja tik tiešām ir tas mērķis kāpt augšup dikti un strauji, tad laika neatliek. Un varbūt gribēšanas arī.
Bet tad atkal- nu, sasniegsi visu, ko gribēji, bet vecums ta klāt. Un blakus neviena, bērnu laiks tā kā pagājis... nez, var jau būt ka tāds ļoti tradicionāls tas skatījums, bet to šaubu, to šaubu tik daudz. Ir jau ļoti skaidrs, ka bez karjeras nekur (divu nedēļu ilga sēdēšana mājās laupa pēdējās saprāta un emocionālā piepildījuma paliekas). Tad atkal ģimene- nu, nezinu.
Vienvārdsakot, tā laikam ir identitātes krīze. Vai maskulīnās vērtības (apšaubāms apgalvojums, ka tik vienkārši vērtības var dalīt, bet lai nu tas šobrīd paliek) pieņemoša sieviete vēl arvien ir sieviete? Vai atkal šo vērtību pieņemšana ir ļoti virspusīga, jo iekšienē sēd "mātes instinkts", kas bļautin bļauj pēc piepildījuma?
Njā, atbilžu atkal nekādu |
|
|
| pēciespaidi+jautājums meitenēm/puikām |
[Mar. 22nd, 2007|01:04 pm] |
| [ | music |
| | Shostakovich- Le dernier romantique | ] |
Vakardienas diskusijas sakarā (tēma šai oral extravaganza bija W.I.F.E- washing, ironing, fucking etc.), radās jautājums meitenēm&puikām.
Nu labi, pieņemsim, ka dzīvojam relatīvā vienlīdzībā, abi vecāki strādā (kaut vai no trešās nedēļas pēc dzemdībām). Tad lūk, kam uzticēt bērnu? Kura/kurš no mums būs ar mieru bērna pieskatīšanu uzticēt auklim auklītes vietā?
Vispār, kāda ir iespējamība, ka auklis būs tikpat labs kā aukle? Vai arī tikai man šķiet, ka visa šī feminisma izraisītā diskusija strādāšanas sakarā mūžīgi atduras strupceļā mirklī, kad mājās ienāk auklīte. Viņa taču arī ir sieviete?! |
|
|
| |
[Mar. 9th, 2007|05:53 pm] |
‘The ethical paradox of the postmodern condition is that it restores to agents the fullness of moral choice and responsibility while simultaneously depriving them of universal guidance that modern self-confidence once promised them.’
Bauman, Z. (1992) Intimations of Postmodernity |
|
|
| |
[Mar. 8th, 2007|06:39 pm] |
‘Without a coherent identity, actors cannot act; they require a stable sense of self to avoid the fragmentation and splintering that is the mark of insanity’
Susan J. Hekman, Private Selves, Public Identities: Reconsidering Identity Politics. |
|
|