| |
[May. 14th, 2014|08:01 am] |
Vēl šorīt spotifajs piedāvā sekot tuvu draugu bijušajiem. Savādās attiecības. Mulsums, ko darīt, kad redzi tuva drauga bijušo, par kuru it kā zini kaut ko, kas šķitis jauks cilvēks, bet nupat ir svešinieks, vairs nekādu saikņu. Tad paskaties arī uz sevi, mēs tik viegli kļūstam sveši viens otram.
Brutālas paģiras. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2010|08:52 pm] |
Tik tikko pēc pamošanās, stāvot zem karstas ūdens dušā, mani parasti apmeklē tēli.
Šorīt bija tēvocis Jura, kas visu dzīvi neko nejuta, jo bija komā; un nejūt arī tagad, bet tagad jau aiz vecuma.
Ne katru rītu, bet bieži gan. Tās laikam sauc par balsīm galvā. |
|
|
| |
[Oct. 18th, 2009|06:19 pm] |
Šajā daudzu mīļotajā pilsētā nekad nestrādā slīdtrepes. Cel nu rociņām smago somu, atbalsti uz sāna, ja par smagu rokās vien nest, un stiep tik uz augšu, no metro dzīlēm pret saules gaismu iznirstot. Pirmā atkal tikšanās spēcīga naida iekrāsota. Jā, ja vien varētu, apšautu tos, kas slīdtrepes svētdienās izslēdz (īsti parīzieši gan jau nekad nekur nebrauc, bet ja brauc, tad tikai vieglu rokas somu). |
|
|
| |
[Sep. 7th, 2009|02:51 am] |
Pirmdienas rīts un pēdējo spēku pielikšana pēdēja gada bilances rakstīšanai. Nupat gan gulēt, rīt agrais un sparīgais rīts.
(interesanti, ka, ik pa laikam pavelkot zem visa apakšā svītru un palūkojoties uz + un -, dzīve sāk šķist jēgpilnāka) |
|
|
| jà, jà, neizguléshanàs dod pa smadzeném |
[Sep. 3rd, 2009|11:02 am] |
Iespéjams, divu mazguléto nakshu sekas ir kashkjîgums. Rîta îszinu pieradums, ko maskét ar viltus neitralitàti. Mùzhîgà iekshéjà nepàrliecinàtîba, bet iekost mélé un pieturét vàrdus, ja otrà pusé nav rozhaini vai ir tikpat nedroshi.
Vienvàrdsakot: shis ir rudens rîts, kuru méginàs izbaudît un kaut ko pastràdàt. Viss iznemot egoistisku rudens sajushanu un darbu var iet pastaigàties. hau! |
|
|
| sajutos brîvàka |
[Sep. 3rd, 2009|10:05 am] |
Shorît gaiss smarzhoja péc septembra- svaigs péc vakarnakts lietus (lietuslàses kà sniegpàrslinas virpuloja), pirmà lapu smarzha un rudenîgais saltums. Iesils pa dienu, uz pécpusdienu saulîté pat karsti bùs. Vésums kaut kur apakshnotîs gan paliks. |
|
|
| |
[Jul. 4th, 2009|06:50 pm] |
Tagad es, protams, smejos. Par socioniku ir lasīts? Un par dažādajiem cilvēku tipiem?
Смех и бред это всё, конечно, но в каждой шутке есть доля шутки. Так вот, нашла я даже коротенький тест. Нашла и прошла. И представте себе, они даже придумали женские соционические типы...
Дальше под столом от смеха ибо кем другим могла бы я быть как не Алисой?
Вот друзья, от каких-то вещей в жизни не убежишь :D |
|
|
| |
[Apr. 28th, 2009|03:53 pm] |
Kàdu dienu es te ierakstîshu - spîd saule, un es vienkàrshi esmu laimîga, jo man viss ir.
(1- saule - tas ir obligàti, zilas debesis virs galvas jau vien ir zinàms pràta skaidruma garants
2- jà, man pilnîga laime neiestàjas tàpat vien, kas, protams, atkal ir ilùzija)
Bet lîdz tam mirklim - es bùshu priecîga par sauli (kura jau otro reizi shodien paràdàs kà pàrmainja péc svina un lietus debesîm), un priecîga par iespéjamo doshanos màjàs tà ap septinjiem-astonjiem. Bet visvairàk par to, ka shodien ir jau otrdiena. Ieskaitot sho, trîs dienas lîdz 5dienai. Né, stundas es vél neskaitu, bet gan jau arî tas bùs. |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2009|06:47 pm] |
upd: funny, bet es tiešām biju aizmirsusi par gender studies fascinējumu. Kas gan vēl interesantāks, kā domāt par domāšanas procesu ietekmi uz mūsu pasaules uztveri, jau īpaši tajā, kas skar dzimtes? Eh. |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2009|11:50 pm] |
| [ | music |
| | Peter Nalitch - Baba Luba | ] |
Piektdienas ir vīna un pārmērīgu atklātību dienas. Lai man piedod manas skumjas.
Un manas shaubas, kas uzmācas tikai pēc dažām vīna glāzēm, kad pazūd ikdienas filtri un vēlme uzturēt možu garu. |
|
|
| |
[Feb. 2nd, 2009|11:31 am] |
Novalgine vél aizvien ir lielisks. Galva dulla nav, bet mugurkaulu pàrnémis patîkams laiskums.
Vienîgà blakne biezhajai painkilleru dzershanai ir trauslie asinsvadi un sachakarétais kungis. |
|
|
| no mediju trūkuma līdz socioloģiskam pārdomām |
[Jan. 8th, 2009|08:17 pm] |
Lielākoties dzīvojam no mediju pasaules izolēti. TV nav. Avīzes abonētas netiek. Toties! Ir radio. Un šodien atklāju, ka ceļu ziņas var būt aizraujošas. Stāvi virtuvē pie plīts, gatavo vakariņas un klausies, kur un kā kustas vai nekustas. It ka nekas īpašs, bet tāda piederības sajūta, ka vai traks vari palikt. Gandrīz vai jānoliek tiesības, lai arī var piedalīties. Smiekli, smiekli.
Lieliskākā dienas atziņa- lai analizētu uzņēmumu, kurā strādā, ne vienmēr vajag distancēties no savam emocijām. Tieši otrādi, tās var būt viens no labākajiem indikatoriem daudz plašākiem socioloģiskiem procesiem. Galu galā, ka savā "De l'angoisse à la méthode" G.Devereux norāda, mūsu sajūtas vienmēr ir indikators kādam procesam, kuru ne vienmēr esam paši izpratuši. Un nemiers iekšās tieši tapēc, ka (ne)iekļaušanās jebkurā kolektīvā uzdod jautājumus mūsu identitātei. Iekļauties vai neiekļauties? Kuras no vērtībām pieņemt kā savas? Utt. Izrādās, pat sociologi, ilgi pētot kādu sabiedrību, sāk tai līdzināties. Une question d'appartenance. Vienmēr gribas piederēt, iekļauties, būt savējam. Un ir patīkami, ka pat socioloģijā tas ir atzīts temats. Nomierina. |
|
|
| velnu daba |
[Jan. 7th, 2009|03:40 pm] |
Skatos Ziemassvētku bildes. Nez kāpēc visās tajās, kurās smejos, izskatos pēc velnēna. Tāda šķelmīga un drusku ļaunīga. Un tā vienmēr. Neko nevar noslēpt. |
|
|