| |
[Apr. 18th, 2008|12:01 am] |
| [ | mood |
| | labs | ] |
| [ | music |
| | tv tālā virtuvē | ] |
Zini, es dažkārt mēdzu nogurt. Sapīties garajos tekstos, izsviest tos visus pa logu, pati aizspurgt debesīs līdz ar zvirbuļiem. Dūdot ritmā ar jumta korē mītošajiem baložiem, sapņot par citu dzīvi, sapņot par tiem pašiem kalniem un sniegu.
Nāk lēnām vasara, jau šorīt silti, silti saules staros. Bet pavasarisn vēl ir šeit, asfalts vēl ir ledus aukstumā arī nakts apmākušās debesis liecina par pārāk bieži mainīgo laiku. Un labi, ka tā. Man ir tikai nepilnas septiņas dienas laika, lai savilktu kopā galus pirms lidoju uz ziemeļiem; gluži kā gājputni pavasaros atgriežas mājās.
Ir savādi sevi dziedināt, sevi izdziedāt. Katrs jauns pavasaris nāk ar jaunu cerību, ar jaunu solījumu par vasaru, pat ja aukstajā gaisā var vilkt paralēles rudens lidojumu atstātajām astēm.
Šai vietai tāpat kā mājām piemīt sava burvība: iespēja distancēties. Mājās skatīt skolas dzīvi rokas stiepiena attālumā, bet ne tuvāk. Šeit - to, kas ir mājās, ieraudzīt citā gaismā. Kritiskums pieņemas spēkā ik dienu, bet tas ir tas labais kritiskums, kas ļauj tev domāt, kas ļauj tev skatīties un redzēt.
Šodien domāju par savu nākamo soli, par darbu. Tas viss vēl aizvien ir miglā tīts. Vispārējā ideja pat ir ļoti aptuvena, bet izvēle ir izdarīta, par ko īpašs prieks. Kā gan gribētos, lai katra diena tad ir īpaša. Lai ir gan izaicinājumi, gan tuvu tveramas un taustāmas lietas. Nosolījos, ka pagaidām par to piedomāšu periodiski. Periodiski, lai ļautu sev darīt arī ikdienas darbus, pie kuriem tieši tagad arī atgriezīšos. Vēl pāris stundiņas, tad drusku miega un atkal darbos.
Svarīgākā dienas atziņa: pavasarī drīkst būt tikai tik saulainas dienas kā šodien. Tad izdodas sevi priecīgi vadīt pa aizvien jaunām un jaunām takām. |
|
|
| ak, un vēl viena |
[Jan. 21st, 2008|04:01 pm] |
 |
|
|
| lost innocence |
[Jan. 4th, 2008|01:00 am] |
| [ | mood |
| |  touched | ] |
| [ | music |
| | Damien Rice (vēl aizvien) | ] |
Šo jau reiz teicu, tamdēļ atkārtošanās. Taču pēkšņi atkārtotā atskārsme kā sitiens pa pieri.
Ļoti ilgojos pēc vecāko klašu skolēnu vai pirmkursnieku brīvības un naivuma. Pēc tās uzticības un pārliecības par otru līdz kapa malai vai "līdz ... mūs šķirs". Nesamaitātība. Kad asākie strīdi ievaino dziļi, bet gribas steigties atvainoties. Kad katra diena ir vienīgā. Kad pat pāris stundas var vilkties kā mūžība. Truthfulness. Jebkuri izteiktie vārdi patiesi līdz mielēm, pat tie, kas meli. Pat izdomātās neirozes ir tik īstas, bet pārejošas. Pasaule atvērtāka, bet arī aptveramāka. Sapņi. Emocijas vētrainas un svarīgākas par jebko citu. Kategoriskums. Jūra līdz ceļiem, un viss iespējams. Maksimālisms kā vienīgā dzīves filosofija. Pienākumi kā sīknauda, tik viegli izmaināma un iztērējama, bet arī iegūstama.
Un..piedošanu par manu sentimentalitāti. Nezinu, kā lai saka to, ka man ļoti patīk šie innocent freedom-seekers. Ka man gribas viņus visus kā vecākai māsai mīlēt. Tā drusku aizbildnieciski, kautrīgi un trausli. Tāpat kā vēro savvaļas putnus - klusi, baidoties iztraucēt, iztramdīt. Un ikkatru mirkli трепетно izjūtot skaistumu. |
|
|
| утреннее |
[Nov. 25th, 2007|01:02 pm] |
Pirmā stunda pēc pamošanās paiet kārtojot māju. Rokas saloka un noliek vietā izsvaidītās drēbes, atliek vietā grāmatas un piemēro vienkāršus risinājumus sarežģītajām ikdienas konstrukcijām. Prāts klejo savā nodabā. Un pārsteidz pašu - prāts ar sevi sarunājas. Turklāt dara to tik skaļi un безцеремонно, ka man drusku traucē. Tēmas gan arī - konflikti, konflikti, nesaprašanās un prasta kasīšanās. "A tu ko? - A es ko? - A ko tu vispār atļaujies? - Un tu? Pat tava vecmāmiņa nemācēja pogu piešūt!!" (дальше мат, который здесь под предлогом приличия пропускается) Un tad drusku ainu gluži kā no Бригада vai kārtējā krievu stāsta par mentiem.
Proletārisko dabu aiz smukas fasādes nenoslēpsi, vienalga lien laukā. Kaut vai pirmajā bezapziņas rīta stundā. |
|
|
| dzīves priekškambarī |
[Oct. 22nd, 2007|01:41 am] |
| [ | music |
| | Xela - Impulsive Behavior | ] |
[Man laikam nošilierējās, bet tik tikko gar logu aizlaidās gaišumiņš. Tāds, kādu parasti rada balta krekla apkaklīte uz tumša fona. Bet ir bez divdesmit divi šaipusē un logs ir ceturtajā stāvā.]
Gaidu laiks. Pirmsbūšana. Snaudošais spēks, kas ārpusē izlaužas retos uzplaiksnījumos. Gaidu (atkal)piedzimšanu.
Mazliet muļķīgi. Īgnojos uz sevi. |
|
|
| tā iet ka nervi netur sesijas laikā |
[Jun. 4th, 2007|07:16 pm] |
Redzēju sen neredzētu kaimiņieni vēl no agrās bērnības laikiem. Viņa gribēja mani kaut kur vest, bet es sēdēju tādā kā nožogotā uzkalniņā (bija melns un silts) un mācījos rītdienas eksāmenam. Un tad kaut kur bija rakstīts, ka scale-free networks šīs mūzikas izpildījumā darbojas tikai tad, ja to 20 cilvēku auditorija spēlē kopā ar Rostropoviču. Un atnāca smalkā dāma mani aicināt uz šo koncertu, bet es vispirms gribēju paskatīties uz to bērnības dienu draudzeni-kaimiņieni. Posos iet laukā, melnie svārki pinas pa kājām, izlēmu uzmest uz pleciem vecmāmiņas jaku, bet tai sapogātas pogas. Samulsu no pogājuma, ko pamanīja istabā ienācis tēvs un iesmējies par manu vēlmi atrast kaut ko siltāku (ārā sniegs un vēlais vakars un bērnības dienu kaimiņiene-draudzene ar suni), ieteica lieki neņemties: "Tu taču vienalga nomirsi no sirdstriekas." Samulsu jau otrreiz- kā gan viņš to varētu zināt. Tūdaļ gan sāku pamuļķīgi smaidīt- nu, ja jau nomiršu no sirdstriekas, tad jau uztraukties nav par ko. Atpogāju vecmātes džemperjaku (tāda viņai patiešām ir- pelēka ar rozā, violetiem un dzelteniem taisnstūriem un foršām lielajām kabatām), uzvilku, aizpogāju un devos laukā. |
|
|
| |
[May. 3rd, 2007|07:51 pm] |
Ļoti pietrūka kompānijas. Nu vienkārši kāda, ar ko по душам parunāties. Aizgāju līdz veikalam, iepirku visu vakariņām, palutināšu sevi ar klasisku filmu.. nu, kļūst jau pavisam priecīgi.
upd: runāt nav īstais vārds. drīzāk klusēt, esot blakus |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2007|12:37 am] |
Var jau būt, ka pa daudz analizēju. Un ne to, kas būtu visnepieciešamākais. |
|
|
| |
[Mar. 6th, 2007|12:37 am] |
upd: ne vella es neienīstu to visu Fr pasākumu. Cita lieta, ka ir bijis niknums par smagu gadu, par ilgāku būšanu prom un visu psiholoģisko spriedzi utt., kas ar to saistīts. Par spīti iepriekšējiem apgalvojumiem un sājo sajūtu mutē esmu tai vietai pateicīga. Un turpināšu būt. Galu galā oktobrī jādodas turp un tamdēļ vien ir vērts saglabāt kaut šķietami korektas attiecības. |
|
|
| |
[Jul. 15th, 2005|09:32 pm] |
| [ | mood |
| | saulrieta vērošana | ] |
| [ | music |
| | TF1 gaismu un krāsu spēle fonā | ] |
Kas iekšpusē - tas ārpusē..... tikai laikam es to iepriekš neapzinājos ;)
"Kreisās rokas un multiplas plēstas ķermeņa brūces," tā rakstīts traumu izsniegtajā ziņojumā. Jā, apskaut dzeloņdrātis iespējams nav maigākais piedzīvojums, taču tagad es zinu, kā nejust sāpes un cītīgi mācos dziedēt miesiskas brūces.
Viss, kas notiek, notiek uz labu. Un šodien man ir viegli, savukārt kādam, kas
šīs dzeloņdrātis pārvelk pāri ceļam varbūt ieteiks tā vairs nedarīt. Apkārtējie
saka, ka man tiešām ir paveicies .... un es tam ticu...... kaut arī es zināju,
ka tas vakars būs neparasts.... lai kā tas arī izklausītos |
|
|