Garastāvoklis:	touched
Mūzika:	Damien Rice (vēl aizvien)

lost innocence
Šo jau reiz teicu, tamdēļ atkārtošanās. Taču pēkšņi atkārtotā atskārsme kā sitiens pa pieri.
Ļoti ilgojos pēc vecāko klašu skolēnu vai pirmkursnieku brīvības un naivuma. Pēc tās uzticības un pārliecības par otru līdz kapa malai vai "līdz ... mūs šķirs". Nesamaitātība. Kad asākie strīdi ievaino dziļi, bet gribas steigties atvainoties. Kad katra diena ir vienīgā. Kad pat pāris stundas var vilkties kā mūžība. Truthfulness. Jebkuri izteiktie vārdi patiesi līdz mielēm, pat tie, kas meli. Pat izdomātās neirozes ir tik īstas, bet pārejošas. Pasaule atvērtāka, bet arī aptveramāka. Sapņi. Emocijas vētrainas un svarīgākas par jebko citu. Kategoriskums. Jūra līdz ceļiem, un viss iespējams. Maksimālisms kā vienīgā dzīves filosofija. Pienākumi kā sīknauda, tik viegli izmaināma un iztērējama, bet arī iegūstama.

Un..piedošanu par manu sentimentalitāti. Nezinu, kā lai saka to, ka man ļoti patīk šie innocent freedom-seekers. Ka man gribas viņus visus kā vecākai māsai mīlēt. Tā drusku aizbildnieciski, kautrīgi un trausli. Tāpat kā vēro savvaļas putnus - klusi, baidoties iztraucēt, iztramdīt. Un ikkatru mirkli трепетно izjūtot skaistumu.