| tā iet ka nervi netur sesijas laikā |
[Jun. 4th, 2007|07:16 pm] |
Redzēju sen neredzētu kaimiņieni vēl no agrās bērnības laikiem. Viņa gribēja mani kaut kur vest, bet es sēdēju tādā kā nožogotā uzkalniņā (bija melns un silts) un mācījos rītdienas eksāmenam. Un tad kaut kur bija rakstīts, ka scale-free networks šīs mūzikas izpildījumā darbojas tikai tad, ja to 20 cilvēku auditorija spēlē kopā ar Rostropoviču. Un atnāca smalkā dāma mani aicināt uz šo koncertu, bet es vispirms gribēju paskatīties uz to bērnības dienu draudzeni-kaimiņieni. Posos iet laukā, melnie svārki pinas pa kājām, izlēmu uzmest uz pleciem vecmāmiņas jaku, bet tai sapogātas pogas. Samulsu no pogājuma, ko pamanīja istabā ienācis tēvs un iesmējies par manu vēlmi atrast kaut ko siltāku (ārā sniegs un vēlais vakars un bērnības dienu kaimiņiene-draudzene ar suni), ieteica lieki neņemties: "Tu taču vienalga nomirsi no sirdstriekas." Samulsu jau otrreiz- kā gan viņš to varētu zināt. Tūdaļ gan sāku pamuļķīgi smaidīt- nu, ja jau nomiršu no sirdstriekas, tad jau uztraukties nav par ko. Atpogāju vecmātes džemperjaku (tāda viņai patiešām ir- pelēka ar rozā, violetiem un dzelteniem taisnstūriem un foršām lielajām kabatām), uzvilku, aizpogāju un devos laukā. |
|
|
| |
[Jun. 4th, 2007|04:26 pm] |
Šodienas eksāmena A daļa => no 20 iespējamiem iegūti 12
Turklāt kļūdas tieši tur, kur biju pārliecināta par savu taisnību. Pašpārliecinātība, bļe |
|
|