| |
[Aug. 16th, 2008|11:55 am] |
Jo dienas, jo tuvāka pareizticība. |
|
|
| |
[Jul. 21st, 2008|02:18 pm] |
Ko nu ņemties; dzīvošanā, ne aprakstīšanā tā sāls. |
|
|
| brīvdienas N’ |
[Jul. 21st, 2008|12:48 pm] |
Nina Simone. Šoreiz mazliet no citas puses, aizpildot robus. Klausos Klasiku. Vakardienas glāžu daudzums nomazgāts. Tā kā varētu posties uz Rīgu. Varbūt beidzot līdz kādai makslai aiziet. |
|
|
| |
[Jun. 17th, 2008|06:22 pm] |
Aizvakar vai vakar, nu neatceros vairs, bet vienā no skatītajām filmām mazā meitene teica tēvam, nu priekš kam gan ir vajadzīga bērnība? Es gribu izaugt, es gribu būt pieaugusi.
Ja par to domā tagad, tad ir smieklīgi. Gribēju izaugt, izaugu. Tagad gribas, kaut nu tas būtu bijis lēnāk. Kaut nu pieaugušo dzīve būtu tikpat aizrautīga kā kādreiz. Tad atkal smiekli, jo ne jau dzīve ir mainījusies. Uztvere, tikai uztvere. Tu vai nu esi aizrautīgs vai ne, un dzīvei tur nav ne vismazākās nozīmes. |
|
|
| |
[Jun. 14th, 2008|03:16 pm] |
Darbi nedarās. Smadzeņu atslēgšanās. Varbūt tāpēc, ka sestdiena. Ka nav oficiālā darba diena, sabats taču.
Nu tad nē. Ja jau nē, tad nē. Tad ies dzert kafiju laukā, varbūt palasīties ko citu vai vienkārši pastaigāties. Pagulēt varbūt arī. |
|
|
| |
[Jun. 14th, 2008|01:02 pm] |
Sestdienas ir dīvainās dienas. Nav jāskrien, bet uz vietas palikt nedrīkst. Mācības kā Damokla zobens virs galvas, bet uz 48h (līdz pirmdienas rītam) viss sastindzis.
Saka, ka dienā cilvēkam esot nepieciešami 12 pieskārieni. Tik daudz, kad ikdienas pieskārieni ir nejauša uzgrūšanās garāmgājējiem. Vientulība zied, tās spilgtums dažkārt ir neizturams, taču rada atkarību. Atkarība no neatkarības, no vienatnes.
Divas nedēļas, kas paskries gar acīm straujāk kā gribētos. Straujāk kā vajadzētu. Visu paspēt, visu izdarīt. Viss gads divu nedēļu vērtībā. Ja izdosies, ieskaitīs.
Katru rītu celties. Un katru dienu izdarīt kaut vienu darbu. Kaut vienu, citādi elle. |
|
|
| pelēkmelnā neredzamā mugursoma* |
[May. 14th, 2008|04:19 pm] |
Sāp mugura. Noguruma ir kā gan nav, bet darbu un atcerēšanās lietu tik daudz, ka šķiet tas viss tiek nests uz muguras.
Ošo Dzen Taro grāmatiņā bija lielisks zīmejums, atainojošs pagātnes nesēju. Uz muguras stiepa ne tikai savas vēlmes, bet arī visus pagātnes kontaktus un notikumus.
* Atsaucoties uz "Rozā neredzamo vienradzi" |
|
|
| ekselenti |
[Apr. 15th, 2008|03:00 pm] |
 |
|
|
| |
[Apr. 13th, 2008|12:07 am] |
Mans dievs, til ilgi un ļoti gribējās sarunubiedrus. Tagad ir tikai tie, bet tas, ko vajag, ir kāds, kas iekārotu. Kam pietiktu pacietības un mērķtiecības spēlēties un saglabāt patiesumu. Saglabāt īstenumu. |
|
|
| dzīves priekškambarī |
[Oct. 22nd, 2007|01:41 am] |
| [ | music |
| | Xela - Impulsive Behavior | ] |
[Man laikam nošilierējās, bet tik tikko gar logu aizlaidās gaišumiņš. Tāds, kādu parasti rada balta krekla apkaklīte uz tumša fona. Bet ir bez divdesmit divi šaipusē un logs ir ceturtajā stāvā.]
Gaidu laiks. Pirmsbūšana. Snaudošais spēks, kas ārpusē izlaužas retos uzplaiksnījumos. Gaidu (atkal)piedzimšanu.
Mazliet muļķīgi. Īgnojos uz sevi. |
|
|
| |
[Jul. 24th, 2007|12:27 pm] |
Šonakt pēc ilgākiem laikiem gulēju blakus. Konstatēju, ka otra guļošā elpa/aura/miegs/kas cits traucē. Ne pat tā, ka traucē, bet aizmigt nevar (ņemot vērā, ka pazušana bezapziņas stāvoklī vientulībā notiek vidēji 5-10min laikā).
Vai tu vari aizmigt, ja tev kāds guļ blakus? |
|
|
| tā iet ka nervi netur sesijas laikā |
[Jun. 4th, 2007|07:16 pm] |
Redzēju sen neredzētu kaimiņieni vēl no agrās bērnības laikiem. Viņa gribēja mani kaut kur vest, bet es sēdēju tādā kā nožogotā uzkalniņā (bija melns un silts) un mācījos rītdienas eksāmenam. Un tad kaut kur bija rakstīts, ka scale-free networks šīs mūzikas izpildījumā darbojas tikai tad, ja to 20 cilvēku auditorija spēlē kopā ar Rostropoviču. Un atnāca smalkā dāma mani aicināt uz šo koncertu, bet es vispirms gribēju paskatīties uz to bērnības dienu draudzeni-kaimiņieni. Posos iet laukā, melnie svārki pinas pa kājām, izlēmu uzmest uz pleciem vecmāmiņas jaku, bet tai sapogātas pogas. Samulsu no pogājuma, ko pamanīja istabā ienācis tēvs un iesmējies par manu vēlmi atrast kaut ko siltāku (ārā sniegs un vēlais vakars un bērnības dienu kaimiņiene-draudzene ar suni), ieteica lieki neņemties: "Tu taču vienalga nomirsi no sirdstriekas." Samulsu jau otrreiz- kā gan viņš to varētu zināt. Tūdaļ gan sāku pamuļķīgi smaidīt- nu, ja jau nomiršu no sirdstriekas, tad jau uztraukties nav par ko. Atpogāju vecmātes džemperjaku (tāda viņai patiešām ir- pelēka ar rozā, violetiem un dzelteniem taisnstūriem un foršām lielajām kabatām), uzvilku, aizpogāju un devos laukā. |
|
|
| |
[May. 3rd, 2007|07:51 pm] |
Ļoti pietrūka kompānijas. Nu vienkārši kāda, ar ko по душам parunāties. Aizgāju līdz veikalam, iepirku visu vakariņām, palutināšu sevi ar klasisku filmu.. nu, kļūst jau pavisam priecīgi.
upd: runāt nav īstais vārds. drīzāk klusēt, esot blakus |
|
|