утреннее
Pirmā stunda pēc pamošanās paiet kārtojot māju. Rokas saloka un noliek vietā izsvaidītās drēbes, atliek vietā grāmatas un piemēro vienkāršus risinājumus sarežģītajām ikdienas konstrukcijām. Prāts klejo savā nodabā. Un pārsteidz pašu - prāts ar sevi sarunājas. Turklāt dara to tik skaļi un безцеремонно, ka man drusku traucē. Tēmas gan arī - konflikti, konflikti, nesaprašanās un prasta kasīšanās. "A tu ko? - A es ko? - A ko tu vispār atļaujies? - Un tu? Pat tava vecmāmiņa nemācēja pogu piešūt!!" (дальше мат, который здесь под предлогом приличия пропускается) Un tad drusku ainu gluži kā no Бригада vai kārtējā krievu stāsta par mentiem.

Proletārisko dabu aiz smukas fasādes nenoslēpsi, vienalga lien laukā. Kaut vai pirmajā bezapziņas rīta stundā.