ieradums
Iespējams, tas ir tikai vecs ieradums. Meklēt savu pozīciju, vienmēr vienu un to pašu, antagoniskā vidē. Par spīti pieredzei un izmaiņām ego raksturā vēl aizvien mēģināt būt tā pati.
Iekšējais-ārejais konflikts, kam sekos cerību periods, iekšienē apzinoties, ka tas nav tas ceļš, ka izvēle bijusi kļūdaina. Tad vilšanās un ciešanas - gan asarainas, gan sakostiem zobiem, niknuma pārpildītas, gan racionalizētas līdz pēdējam un novērotas kā notikums, kas gan notiek ar pašu, bet ne vismazākajā mērā neietekmē. Tad klusums, reģenerācijas sākums. Un katru reizi atjaunoties kļūst aizvien grūtāk. Atmiņu ir aizvien vairāk, jaunajām dzīvēm nepietiek spēka. Atmiņas, kas pāršalc kā vilnis, pilnībā atraujot no realitātes. Realitāte, kas kļuvusi līdzīgāka sapnim - tajā nekas nevar notikt greizi, ja tas notiek, tātad ir iecerēts. Kā sapnī atsakies no visas atbildības, taču daļa sevis dumpojas.
Šī ir īstenā pasaule. Tu esi šeit.
Atgriešanās. Taustīšanās pretī dienasgaismai. Domas ietekmē iekšējo stāvokli vēl aizvien tikpat spēcīgi, ja ne vēl nozīmīgāk, kā apkārtne un tās izmaiņas. Izdzisušā saulrieta attēls spēj izsaukt līdzīgu stāvokli kā pats saulriets, taču tikai tad, ja uztvērējs ir miegam līdzīgā stāvoklī. Starp miegu un realitāti. Uztvere mainās ar katru iedomāto/uzrakstīto vārdu.
Atgriešanās. Pasaules burtiskā satumšana, iegrimšana sevī kļūst aizvien retāka. Jo vairāk komunikācijas, jo vairāk saišu, kas notur šajā pasaulē.
Ne-pieķeršanās. Dienas beigās tu esi tikai sev. This is the darker side of the moon. Tu esi sev un tev ir sava pasaule. Ārpus laika un telpas, laiku un telpu var radīt. Paralēlas realitātes, kas sajaucas tikai mirklī, kad ļauj tām sevi ietekmēt. Jūties kā sistēmai pieslēgts elements, kurā iebūvētais izdzīvošanas instinkts liek sevi uzturēt dzīvu.
Atgriešanās. Uz mirkli sārtie mākoņi tevī atmodina uztveri. Par daudz prātošanas nepiemērotos mirkļos, par maz analīzes tur, kur tā būtu nepieciešama. Tava paralēlā realitāte ir tikpat īstena kā garšas aizvietotāji. Tā sniedz spilgtu un pastiprinātu mirkļa izjūtu, bet ilgtermiņā nogalina. Tu slēpies no nāves aiz ilūzijām. Sagatavot nāvei ceļu, iznākt tai pretī vēl pusceļā. Izlemt svarīgāko jautājumu sev - kad.
Tik ļoti spēcīga ir bijusi vēlme neatgriezties. Liekuma sajūta. Šķiet, ka te nav jābūt, lai arī varbūt iemesli būt ir daudz nozīmīgāki. Varbūt tikai apzinoties un izjūtot visu dzīvi, apzinoties (beidzot) sevi, var izkļūt brīvībā.

Kāds (kādreiz) labs draugs jau labu laiku atpakaļ man stāstīja par savu vēlmi izkļūt no samsaras loka. Tagad sāku saprast, man šķiet. Tā ir kā nepieciešamība, kā iespējamais mērķis. Pāragrs gan, bet mērķis. Taču zinu, ka tas nav īstais veids man. Atlaist to visu.