no mediju trūkuma līdz socioloģiskam pārdomām
Lielākoties dzīvojam no mediju pasaules izolēti. TV nav. Avīzes abonētas netiek. Toties! Ir radio. Un šodien atklāju, ka ceļu ziņas var būt aizraujošas. Stāvi virtuvē pie plīts, gatavo vakariņas un klausies, kur un kā kustas vai nekustas. It ka nekas īpašs, bet tāda piederības sajūta, ka vai traks vari palikt. Gandrīz vai jānoliek tiesības, lai arī var piedalīties. Smiekli, smiekli.
Lieliskākā dienas atziņa- lai analizētu uzņēmumu, kurā strādā, ne vienmēr vajag distancēties no savam emocijām. Tieši otrādi, tās var būt viens no labākajiem indikatoriem daudz plašākiem socioloģiskiem procesiem. Galu galā, ka savā "De l'angoisse à la méthode" G.Devereux norāda, mūsu sajūtas vienmēr ir indikators kādam procesam, kuru ne vienmēr esam paši izpratuši. Un nemiers iekšās tieši tapēc, ka (ne)iekļaušanās jebkurā kolektīvā uzdod jautājumus mūsu identitātei. Iekļauties vai neiekļauties? Kuras no vērtībām pieņemt kā savas? Utt. Izrādās, pat sociologi, ilgi pētot kādu sabiedrību, sāk tai līdzināties. Une question d'appartenance. Vienmēr gribas piederēt, iekļauties, būt savējam. Un ir patīkami, ka pat socioloģijā tas ir atzīts temats. Nomierina.