Witch. snake. running (bagdarama) rakstīja, @ 2007-03-22 15:08:00 |
|
|||
Mūzika: | tas pats Šostakovičs |
Turpinot to pašu tēmu par feminisma izraisītām diskusijām..
laikam jāsaka, ka jebkuri centieni ko pierādīt balstās punktos "kā es sev gribētu", "kā man šķiet vislabāk priekš sevis".
Nu tad lūk, diskutēts jau par to ir bez gala, bet līdz pat šim brīdim man šķiet, ka starp karjeru un bērniem izvēlas. Vai pat precīzāk- starp ģimeni un karjeru izvēlas. Protams, diplomātijai un biznesa pasaulei ir sava specifika (tai pirmajai- kāda gan tev ģimenes dzīve, ja tu ceļo no valsts uz valsti, bet tavai otrajai pusei ir stabils (lasi:labi apmaksāts un interesējošs) darbs vienā noteiktā valstī; tai otrajai- ja tev ir savs uzņēmums, cik bieži tu vari nestrādāt, bet nu labi, tas jau ir personību jautājums). Tik un tā man šķiet, ka ja tik tiešām ir tas mērķis kāpt augšup dikti un strauji, tad laika neatliek. Un varbūt gribēšanas arī.
Bet tad atkal- nu, sasniegsi visu, ko gribēji, bet vecums ta klāt. Un blakus neviena, bērnu laiks tā kā pagājis... nez, var jau būt ka tāds ļoti tradicionāls tas skatījums, bet to šaubu, to šaubu tik daudz. Ir jau ļoti skaidrs, ka bez karjeras nekur (divu nedēļu ilga sēdēšana mājās laupa pēdējās saprāta un emocionālā piepildījuma paliekas). Tad atkal ģimene- nu, nezinu.
Vienvārdsakot, tā laikam ir identitātes krīze. Vai maskulīnās vērtības (apšaubāms apgalvojums, ka tik vienkārši vērtības var dalīt, bet lai nu tas šobrīd paliek) pieņemoša sieviete vēl arvien ir sieviete? Vai atkal šo vērtību pieņemšana ir ļoti virspusīga, jo iekšienē sēd "mātes instinkts", kas bļautin bļauj pēc piepildījuma?
Njā, atbilžu atkal nekādu
Nopūsties: