Noteikti ne tumsonīga, ne lidojošā muca :D
Es drīzāk teiktu, ka ir vesela rinda pieredžu un to seku, kas tiek mēģinātas iekļaut traumatisko klasifikācijā, lai attaisnotu veselu citu rindu seku vai vienkārši savu īpašību.
Trauma ir trauma tikai tad, ja pats to tā uztver. Bet es droši vien neesmu labs piemērs. Manā uztverē par traumu kāda pieredze kļūst tikai tad, ja tev pašam šķiet, ka tevi tā ir lauzusi, ka pēc tās vairs nevari atrast sevi. Bet arī tas ir tikai personīgās pieredzes ietvaros. Iespējams, ka jebkura no mūsu pieredzēm var tikt tā uztverta un patiesībā tas ir tikai normāls pieaugšanas process. Bet jā, iespējams, mēs dzīvojam vājuma laikmetā, kad daudzus savus trūkumus var izskaidrot ar traumām un neko ar tiem nedarīt. Tad atkal, bet tas nu tiešām ir tikai mans subjektīvais viedoklis, man trauma ir trauma, ja pēc tās vairs nevar funkcionēt sabiedrībā vai vismaz būšana sabiedrībā un dzīvošana pēc tās normām sāk kļūt neiespējama. Bet tad jau atkal mēs atgriežamies pie domas par normālību un nenormālību, un vesels ir tikai tas, kam psihiatri/psihoanalītiķi/psihologi nav tikuši klāt.