Vai ne? :) Kopš Kapitāla un lieliskā Parīzes 68. (bet varbū arī agrāk) viņu mīl un izmīlē piesaukt līdz bezjēdzībai.

Nu, cik apšaubāms, man droši vien būtu grūti teikt. Lakānu (kas ir viena no autores pamatatsaucēm) neesmu lasījusi. Teorētiski gan this can make sense.

Un, jā, man vienmēr ir interesanti, cik lielā mērā psihoterapiju, kas sākotnēji pēta izteikti traumatiskas pieredzes (no vardarbības ģimenē līdz kariem, genocīdiem un līdzīgām pieredzēm), var piemērot visai pārējai dzīvei. Bet man vienkārši patīk tā joma, so, yes, not necessarily "mēģinājums ievietot psiholoģijas square peg dzīves round hole".