Berdjajevs teiktu, ka dzīvojam kritikas laikmetā, ko "разъедает болезненная рефлексия, вечное сомнение в себе, в своих правах на обладание истиной, принижает нашу эпоху дряблость веры, слабость избрания, не осмеливаются слишком страстно и непоколебимо объясняться в любви к чему-то и к кому-то, мямлят, колеблются, боятся, оглядываются на себя и на соседей."
Lai nu kā. Savukārt par traumām runājot, svarīgākais, man liekas ir nepārvērtēt
to nozīmi - nu, labi, man tur tāda trauma vai šitāda, bet tas jau nav nekāds
iemesls vai attaisnojums. Tā ir jāņem vērā (gluži tāpat kā fiziska trauma), iespēju robežās jādziedē, bet tas arī viss. Manuprāt, nav pamata vērtēt t.s. "traumatiskas pieredzes" kaut kādā ziņā augstāk par lūzumiem vai kuņģa čūlām, kā mēs to, šķiet, esam pasākuši darīt. Varbūt, ja mēs izturētos pret šīm lietām piezemētāk, visiem būtu vieglāk - ieskaitot īstos un iedomātos
traumu upurus. Kas zin.