Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2014-03-04 12:07:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pauls savā rakstā linko uz šo pētījumu:
http://www.telegraph.co.uk/health/wellbeing/10567260/Happier-relationships-for-couples-without-children.html

Bet tur ir viens svarīgs teikums, šis:
Yet, when asked to rate how happy they were with their lives in general there was a gender divide. Mothers were happier overall than any other group, while childless women were the least happy. By contrast men with children emerged slightly less happy than those without.

Tā ir tā slavenā bioloģija. Vairumam sieviešu, šķiet, neizdodas tā pilnībā viņu apklusināt un būt patiesi laimīgām. Kas, protams, neizslēdz, ka dažas to var. Man nekad nav bijis šaubu, ka, piemēram, Terēze no Avilas bija patiesi laimīga. Bezbērnotība vispār, šķiet, bija daudz labāk pamatota, saprasta un aizstāvēta laikos, kad Eiropā pastāvēja šis milzīgās sieviešu organizācijas - klosteri. Labāk pamatota gan "no ārpuses", gan "iekšpuses", iespējams, tieši tāpēc, ka bija šī spēcīgā kalpošanas "kaut kam augstākam" teorija. Mūsdienu sieviešu atbrīvošanās kustības bieži, manuprāt, degradē tieši nepārdomātais uzstādījums "dzīvot sev", t.i., kalpot tikai sev. Vai nekalpot "nekam un nevienam". Neauglīgi, nekur neved.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]annuska
2014-03-04 13:25 (saite)
jā

(Atbildēt uz šo)


[info]simamura
2014-03-04 14:26 (saite)
Jā, frāze "parūpēšos par sevi, esmu to pelnījusi" skan truli, un ir ļoti grūti iztēloties, ka ko tādu saka pat truls vīrietis.

(Atbildēt uz šo)


[info]anonymous
2014-03-04 15:41 (saite)
Jā, jā, tiesa, taču arī šim piemetot to karu klāt, viss varētu būt drusku citādāk.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]blond
2014-03-04 18:25 (saite)
Jā, šajā kontekstā palikšana bez bērniem var būt arī sava veida parūpēšanās par šiem nedzimušajiem bērniem nevis parūpēšanās par sevi un kalpošana sev. Drīzāk - atteikšanās upuris. Gandrīz katram taču būs ienācis prātā, ka dzemdēt nozīmē nolemt savus bērnus kaut kam ļoti briesmīgam vai, mazākais, ziedot loterijai.
Periodos, kad nedzeru antidepresantus, es visos cilvēkos pamatā redzu tikai nākamos miroņus, un bērni nav izņēmums. Apzinos, ka šīs mokas esmu nopelnījusi, būdama ateists.
(Es gribēju ticēt, bet man nesanāca, visi mēģinājumi sašūt manu eksakto domāšanu ar ticības brīnumu izšķīda kā satrunējuši diegi, un pat zināms drūms atvieglojums iestājās, kad atzinos sev, ka nekas te nesanāks.)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2014-03-26 00:29 (saite)
Arī man ticības mēģinājumi nepalīdzēja emocionāli pārvarēt nāvi, īpaši ja runa ir par bērnu nāvi. Evaņģēliji diemžēl pārāk neskaidri runā par iespējamo pēcnāves dzīvi. Taču man pašam negaidīti palīdzēja ceļojums uz Laosu. Esot tur, un pat īpaši neiedziļinoties hinduismā, drīzāk sajūtu līmenī es saņēmu atklāsmi, ka nav nozīmes tam, cik ilgi katra radība nodzīvo - tās dzīves pieredze paliek nemirstīga un pats galvenais - unikāla un vērtīga. Vērtīga kam? Es nezinu. Laikam jāsaka - tam, kas ietver visu, kas jebkad noticis. Neaptverami milzīgajam radības apziņu uzturošajam, pavairojošajam un uzkrājošajam ritenim, lielajai Laika grāmatai. Un reizē - pašam tās (apziņas) nesējam. (Šķiet, ka pārcilvēciski spēcīga nevēlēšanās pārtraukt apziņas plūsmu, apzinoties to, nevis ķermeni kā vislielāko vērtību, iespējams, ir nāves baiļu pamatā.) Katrs apzinātas, unikālas pieredzes mirklis ierakstās šajā ritenī kā pārlaicīga vērtība. Bet tie mirkļi, kas pieredzēti "uz viena viļņa" kopā ar bērniem vai draugiem, kas snieguši to neizskaidrojamo, bet vienmēr atpazīstamo pilnīgas saprašanās un spēcīga prieka uzliesmojumu - jo īpaši. Tāda enerģija, kas tajos brīžos rezonē, nevar tā vienkārši izčibēt. Zini, kad es par šo domāju, es tiešām vairs neuztveru nāvi kā draudu. Ticu, ka tas viss ierakstās mūžībā, ticu - mēs varēsim gan satikties, gan tajos brīžos vēl atgriezties, cik vien vēlēsimies. Būsim tur visi kā viens liels veselums, mūžīgā gaismā un bezvārdu sapratnē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]blond
2014-03-26 07:34 (saite)
Apskaužu tevi, neko vairāk nevaru piebilst. Redzi, es no dabas esmu pesimiste, vienmēr gatavojos visļaunākajam, varbūt tādiem kā man tadarī nav lemta šī mūžīgā gaisma.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2014-03-26 10:36 (saite)
Nē nu arī man laiku pa laikam ir tā, ka priecīgu prāta stāvokli redzu tikai un vienīgi kā pienākumu pret cilvēci, bez iekšējas vēlmes tā justies. Un piespiežos, un reizēm sanāk, ka tas atnāk atpakaļ, reizēm nesanāk. Bet reizē cenšos būt pragmatisks un prieka trūkumā vainoju sērīgo klimatu un lielpilsētas fonu, nevis iedzimtību, audzināšanu vai pats savu nespēju uz to saņemties un noskaņoties. Jo vismaz pēdējo es mēģinu, vienkārši kā pašdisciplīnu. Tas prieks par ko runāju nav no ticības. Tas ir cilvēciskais, ikvienā pašā apslēptais, kas tikai no rītiem jāsapurina, baiļu un citu ierobežojumu pretmets.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]blond
2014-03-26 12:44 (saite)
Zini, tu mani uzmundrināji:) Jāmēģina man arī apzināti praktizēt prieks.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?