Jā, šajā kontekstā palikšana bez bērniem var būt arī sava veida parūpēšanās par šiem nedzimušajiem bērniem nevis parūpēšanās par sevi un kalpošana sev. Drīzāk - atteikšanās upuris. Gandrīz katram taču būs ienācis prātā, ka dzemdēt nozīmē nolemt savus bērnus kaut kam ļoti briesmīgam vai, mazākais, ziedot loterijai.
Periodos, kad nedzeru antidepresantus, es visos cilvēkos pamatā redzu tikai nākamos miroņus, un bērni nav izņēmums. Apzinos, ka šīs mokas esmu nopelnījusi, būdama ateists.
(Es gribēju ticēt, bet man nesanāca, visi mēģinājumi sašūt manu eksakto domāšanu ar ticības brīnumu izšķīda kā satrunējuši diegi, un pat zināms drūms atvieglojums iestājās, kad atzinos sev, ka nekas te nesanāks.)