Nē nu arī man laiku pa laikam ir tā, ka priecīgu prāta stāvokli redzu tikai un vienīgi kā pienākumu pret cilvēci, bez iekšējas vēlmes tā justies. Un piespiežos, un reizēm sanāk, ka tas atnāk atpakaļ, reizēm nesanāk. Bet reizē cenšos būt pragmatisks un prieka trūkumā vainoju sērīgo klimatu un lielpilsētas fonu, nevis iedzimtību, audzināšanu vai pats savu nespēju uz to saņemties un noskaņoties. Jo vismaz pēdējo es mēģinu, vienkārši kā pašdisciplīnu. Tas prieks par ko runāju nav no ticības. Tas ir cilvēciskais, ikvienā pašā apslēptais, kas tikai no rītiem jāsapurina, baiļu un citu ierobežojumu pretmets.