Arī man ticības mēģinājumi nepalīdzēja emocionāli pārvarēt nāvi, īpaši ja runa ir par bērnu nāvi. Evaņģēliji diemžēl pārāk neskaidri runā par iespējamo pēcnāves dzīvi. Taču man pašam negaidīti palīdzēja ceļojums uz Laosu. Esot tur, un pat īpaši neiedziļinoties hinduismā, drīzāk sajūtu līmenī es saņēmu atklāsmi, ka nav nozīmes tam, cik ilgi katra radība nodzīvo - tās dzīves pieredze paliek nemirstīga un pats galvenais - unikāla un vērtīga. Vērtīga kam? Es nezinu. Laikam jāsaka - tam, kas ietver visu, kas jebkad noticis. Neaptverami milzīgajam radības apziņu uzturošajam, pavairojošajam un uzkrājošajam ritenim, lielajai Laika grāmatai. Un reizē - pašam tās (apziņas) nesējam. (Šķiet, ka pārcilvēciski spēcīga nevēlēšanās pārtraukt apziņas plūsmu, apzinoties to, nevis ķermeni kā vislielāko vērtību, iespējams, ir nāves baiļu pamatā.) Katrs apzinātas, unikālas pieredzes mirklis ierakstās šajā ritenī kā pārlaicīga vērtība. Bet tie mirkļi, kas pieredzēti "uz viena viļņa" kopā ar bērniem vai draugiem, kas snieguši to neizskaidrojamo, bet vienmēr atpazīstamo pilnīgas saprašanās un spēcīga prieka uzliesmojumu - jo īpaši. Tāda enerģija, kas tajos brīžos rezonē, nevar tā vienkārši izčibēt. Zini, kad es par šo domāju, es tiešām vairs neuztveru nāvi kā draudu. Ticu, ka tas viss ierakstās mūžībā, ticu - mēs varēsim gan satikties, gan tajos brīžos vēl atgriezties, cik vien vēlēsimies. Būsim tur visi kā viens liels veselums, mūžīgā gaismā un bezvārdu sapratnē.