Kāds nevar aiziet manā vietā šodien uz piketu "40 dienas par dzīvību"? Es netieku.
12os ir tikšanās sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, tad pastāvēšana. Tas viss ir nenormāli mīļi. Mūsu mīļumiņi no sv. Alberta baznīcas to paši organizē un paši faktiski vienīgie arī piedalās. Dos tējiņu utt. Trīs rožukroņi, viens žēlsirdības kronītis, pārējā laikā skaita tēvreizi. nekāda prese nenāk, nekādas intervijas nav jāsniedz. Ir kaut kādi plakāti, bet nav pārāk labi, ar kaut kādiem citātiem par cilvēka cieņu un dzīvības neaizskaramību no Satversmes. (Es biju piedāvājusi izgatavot: "mīlēja, mīl, mīlēs", "ķermeņi nepieder ķermeņiem", "esi pret vardarbību? nu tad esi principiāls", "go vegan, go prolife").
pirms trīs nedēļām pārdzīvoju, ka tik ilgai akcijai (12 stundas dienā 40 dienas) vajag sekulāro spārnu vai kāju, vajag izķidāt kaut kādos portālos teh abortion debate, visu to izklāstīt un noformulēt. bet es tad būtu tas galvenais darītājs, taču esmu slima, pārstrādājusies un man šobrīd ir grūts periods dzīvē. tāpēc ir tikai lūgšanu pasākums. bet varbūt tā arī ir ļoti labi, tā arī vajag darīt, lūgšana taču ir pārdabisks līdzeklis, turklāt, ja tiešām nāk tas pasaules gals, tad tas ir pats pareizākais, ko darīt. uz mazajām zīlītēm: "Viņa rūgto ciešanu dēļ / esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei", "Viņa rūgto ciešanu dēļ / esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei"
blessings

Upd. Kāds cilvēks, kas man kādreiz bija draugs, bet vairs negrib būt mans draugs, man reiz stāstīja par vienu vīrieti, kas kaut kur Lielbritānijā viens pats personīgi gadiem stāvēja pie kaut kāda kažokādu veikala ar savu personīgo plakātu. divas stundas pirms darba ir brīvas, atnāk un pastāv, pēc tam saloka savu plakātiņu un dodas uz darbu. un tā gadiem. tā piketēšanas pieredze, jo īpaši būšanas par minoritāti pieredze ir tāda, ko katram vajadzētu iegūt, vismaz vienreiz. bet vēl būtiskāka, iespējams, ir apkaunojuma pieredze, ko iegūsti, stāvot un baidoties no cilvēkiem, kas nāk tev klāt, vilšanās pieredze - vilšanās citos, cilvēcē un arī sevī, protams. atceraties Gēriju Jurovski un viņa slaveno "tavas dzīves nozīmīgāko" lekciju? Gērijs tomēr bija jaudīgs džeks, un viņš tomēr salūza. viņš nonāca pilnīgā mizantropijā. izdzēsās no visiem soctīkliem, pārtrauca rakstīt savu lapu, pārtrauca publisku dzīvi vispār. viņš smagi vīlās, pieredzot, ka vairums vegānu nemaz nav nevardarbīgi cilvēki, kā viņam bija šķitis, liels solis uz labāku nākotni, taisnīgāku, mīlošāku cilvēci. nē, nav. tāpēc es jums saku, apzinoties, ka tas ir privāti un tikai no manas subjektīvās pieredzes un spējām - jūs nevarēsiet visu šo darīt bez reliģijas vai "reliģijas", bez metafiziskas un ētiskas sistēmas, kas transcendē jūsu personu, jūsu dzīves nepiederēšanu jums, jūsu ķermenisko lejupslīdi, jūsu absolūto nespēju jebko kontrolēt, vadīt, virzīt, paredzēt. jūs nevarēsiet to izturēt. jūs nevarēsiet to darīt. un nevarēsiet arī nedarīt! jūs būsiet vienās vienīgās ciešanās un jums nebūs, ar ko tās dalīt. viss jums slīdēs ārā no rokām. un jūs riskējat ar vājprātu.
now let me bless you