Es atceros, kā tieši pirms gada šajā dienā vai dienu vēlāk biju ciemos pie draugiem un tur bija arī Ilze Viņķele, tobrīd Labklājības ministre. Tieši tajā dienā bija apzināti Zolitūdes upuri un viņu ģimenes. Mēs viņai jautājām, vai ir palikuši bāreņi. Jā, vairāki, bet tikai viens puika ir zaudējis abus vecākus, četrpadsmit gadus vecs, vienīgais bērns.
Un tagad paklausieties, kā tas džeks runā. Filips Jesipenko.
"Ir pagājis gads. Tā laikā manā dzīvē daudz kas ir mainījies, es esmu kļuvis par citu cilvēku. Tas, iespējams, izklausīsies dīvaini, bet es esmu kļuvis patriotiskāks. Es apzinos savu piederību šai valstij. Tagad es daudz vairāk uzticos citiem cilvēkiem un pieņemu viņus tādus, kādi viņi ir, taču šī gada laikā manu draugu loks ir manāmi sarucis. Ar laiku es sapratu, kuri patiešām ir mani draugi un kuri tikai izliekas, ka ir laipni, un bārstās ar banāliem izteikumiem.
Es esmu sācis vairāk cienīt vārda spēku. Agrāk es varēju kaut ko apsolīt un neizpildīt solījumus, es to pat nepārdzīvoju, vienkārši izdomāju kādu aizbildinājumu. Mēs bieži mētājamies ar vārdiem.
Sakām: "Lai veicas!" pat tad, ja mums ir pilnīgi vienalga. Vaicājam: "Kā iet?" un nereti pat negaidām atbildi. Pasaule ir tik nepastāvīga un trauksmaina. Ir jāapzinās katra vārda nozīme, mēs nedrīkstam mētāties ar solījumiem.
Šī gada laikā esmu kļuvis daudz atvērtāks. Esmu pārstājis baidīties būt tāds, kāds esmu. Esmu pārstājis bēgt un slēpties no dzīves. Pārstājis būt egoistisks un censties gūt labumu tikai sev. Esmu sācis mīlēt dzīvi."
http://www.delfi.lv/news/national/politics/filips-jesipenko-21novembris.d?id=45246110