Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2014-11-21 17:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es atceros, kā tieši pirms gada šajā dienā vai dienu vēlāk biju ciemos pie draugiem un tur bija arī Ilze Viņķele, tobrīd Labklājības ministre. Tieši tajā dienā bija apzināti Zolitūdes upuri un viņu ģimenes. Mēs viņai jautājām, vai ir palikuši bāreņi. Jā, vairāki, bet tikai viens puika ir zaudējis abus vecākus, četrpadsmit gadus vecs, vienīgais bērns.

Un tagad paklausieties, kā tas džeks runā. Filips Jesipenko.

"Ir pagājis gads. Tā laikā manā dzīvē daudz kas ir mainījies, es esmu kļuvis par citu cilvēku. Tas, iespējams, izklausīsies dīvaini, bet es esmu kļuvis patriotiskāks. Es apzinos savu piederību šai valstij. Tagad es daudz vairāk uzticos citiem cilvēkiem un pieņemu viņus tādus, kādi viņi ir, taču šī gada laikā manu draugu loks ir manāmi sarucis. Ar laiku es sapratu, kuri patiešām ir mani draugi un kuri tikai izliekas, ka ir laipni, un bārstās ar banāliem izteikumiem.

Es esmu sācis vairāk cienīt vārda spēku. Agrāk es varēju kaut ko apsolīt un neizpildīt solījumus, es to pat nepārdzīvoju, vienkārši izdomāju kādu aizbildinājumu. Mēs bieži mētājamies ar vārdiem. Sakām: "Lai veicas!" pat tad, ja mums ir pilnīgi vienalga. Vaicājam: "Kā iet?" un nereti pat negaidām atbildi. Pasaule ir tik nepastāvīga un trauksmaina. Ir jāapzinās katra vārda nozīme, mēs nedrīkstam mētāties ar solījumiem.

Šī gada laikā esmu kļuvis daudz atvērtāks. Esmu pārstājis baidīties būt tāds, kāds esmu. Esmu pārstājis bēgt un slēpties no dzīves. Pārstājis būt egoistisks un censties gūt labumu tikai sev. Esmu sācis mīlēt dzīvi."

http://www.delfi.lv/news/national/politics/filips-jesipenko-21novembris.d?id=45246110


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]prtg
2014-11-23 15:49 (saite)
Ja paklausās mūsdienu latviešu bērnus, tad daudzi no tiem izsakās tikpat brīvi un sakarīgi.
Padomju laiks vairumam latviešu un citu mazākumtautību bija biedējošs, šīs bailes un nedrošību vecāki nodeva saviem bērnim tālāk. Izvirzu tēzi, ka tieši tas veda pie bērnu neizlēmības un deguna urbināšanas. Labi atceros tā laika "tur neej", "šito nedrīkst", "pastāvi klusu". Kas raksturīgi nabadzības nospiestiem vecākiem arī mūsdienās, tikai šīm bailēm ir cits cēlonis - sociālā nevienlīdzība un tās izraisītā sajūta, ka par rītdienu ir ļoti jāraizējas un ka ik brīdi vari tikt bagāto vai varas iestāžu pazemots.
Krievu bērniem tas Padomju laikā nebija raksturīgi iespējams tādēļ, ka uz viņiem, izņemot disidentus, baiļu sindroms vairumā gadījumu neattiecās. Padomju vara bija nosacīti, bet savējā - par ko gan baidīties? Plašā un skaistā valstī taču dzīvojam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]blond
2014-11-23 19:13 (saite)
Daļa taisnības tur noteikti ir, tomēr palieku pie tā, ka arī temperaments un mentaltāte spēlē pietiekami lielu lomu.

Un, jā, būšu godīga, tas pusadža teksts mani nepārliecināja.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?