Ja paklausās mūsdienu latviešu bērnus, tad daudzi no tiem izsakās tikpat brīvi un sakarīgi.
Padomju laiks vairumam latviešu un citu mazākumtautību bija biedējošs, šīs bailes un nedrošību vecāki nodeva saviem bērnim tālāk. Izvirzu tēzi, ka tieši tas veda pie bērnu neizlēmības un deguna urbināšanas. Labi atceros tā laika "tur neej", "šito nedrīkst", "pastāvi klusu". Kas raksturīgi nabadzības nospiestiem vecākiem arī mūsdienās, tikai šīm bailēm ir cits cēlonis - sociālā nevienlīdzība un tās izraisītā sajūta, ka par rītdienu ir ļoti jāraizējas un ka ik brīdi vari tikt bagāto vai varas iestāžu pazemots.
Krievu bērniem tas Padomju laikā nebija raksturīgi iespējams tādēļ, ka uz viņiem, izņemot disidentus, baiļu sindroms vairumā gadījumu neattiecās. Padomju vara bija nosacīti, bet savējā - par ko gan baidīties? Plašā un skaistā valstī taču dzīvojam.