Hmm, hmm, tātad cilvēki ir mazvērtības kompleksu apsēsti radījumi, kas par visām varītēm cenšās atrast sevī kādu atšķirību, lai tikai izceltos uz citu fona. Nē, tik tiešām, tur ir jābūt kam vairāk - mans mazvērtības komplekss taču nevar pieļaut, ka cilvēki ir tik zemiski radījumi;)

nekad neesmu redzējis atšķirības starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem. un jo vecāks es palieku, jo vairāk saprotu, ka pārējie dzīvnieki ir pārāki par cilvēku.

A ja mani īpaši nesatrauc jautājums par to, vai un kā es atšķiros no zivīm (nu labrīt, tu kādreiz esi redzējis zivi, kas mēģinātu kopoties ar mērkaķi? varētu tak izdarīt loģisku secinājumu, ka zivis tomēr uztver atšķirību starp savu zivību un mērkaķa mērkaķību), tad ar mani kaut kas nav kārtībā?

Tad kā gan Tu zini, ka esi cilvēks?

Ja godīgi, noticēju pamatskolas anatomijas grāmatiņai, kurā uzskatāmi parādītas cilvēka sugas bioloģiskās atšķirības no citu dzīvnieku sugām. Tā kā praksē nav iznācis vilties, t.i., sajaukt cilvēku ar mērkaķi vai zivi un otrādi, tad neredzu iemeslu apšaubīt iepriekšējo paaudžu pieredzi.

P.S. Tā kā lasu friendlisti atpakaļgaitā, roņa ierakstu izlasīju pēc tavējā, apsmējos. Nu tā kā tādi tīņi :)

Tad jau labi. Tas atrisina daudzas cilvēciskas problēmas. Uzreiz atkrīt vajadzība, piemēram, rūpēties par veciem un slimiem, jo no sugas izdzīvošanas viedokļa tam nav pilnīgi nekādas jēgas.

Ir taču arī citas bara dzīvnieku sugas, kas rūpējas par veciem un slimiem ciltsbrāļiem, ne?

Ņemot vērā to, ka man kā daudziem citiem dzīvniekiem piemīt spēja un tieksme atdarināt vispārējos sugas, īpaši "sava bara" rīcības modeļus, un mūsu ģimenē ir pieņemts rūpēties par veciem un slimiem, tad es drīzāk paļaujos uz to, ka es rūpēšos gan. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man pašai ir visnotaļ izdevīgi turpināt šo tradīciju, lai mani bērni rūpētos par mani tad, kad es būšu v. un sl..

Jāatzīst, ka šis arguments izklausas pēc kristīgās baznīcas bieži piesauktās tēzes, ka tikai kristiešiem esot kaut kādas morālās vērtības, visi ateisti esot vienkārši zagļi, bezgoži un ierausēji.

Es domāju, ka tikai cilvēkiem, nevis kristiešiem. Un tikai tāpēc, ka viņi cenšas ierobežot sevī mītošo dzīvnieciskumu.

Es tikai nesaprotu, no kurienes vārdam "dzīvniecisks" radusies tik negatīva pieskaņa?
Tas ir kā - visi dzīvnieki no dabas ir ļauni maitas un slepkavnieki?

"Ļauni maitas un slepkavnieki" ir cilvēcisks cilvēku ieviests vērtējums. Dzīvnieki nevar būt ne ļauni, ne labi, tikai egoistiski.

Tad kāpēc?!
Kāpēc tam vārdam parsti ir tāda nozīme?!

Droši vien tāpēc, ka egoistisks cilvēks kļūst mazāk cilvēks :)

Kas tev teica, ka dzīvnieki ir egoisti?

Ak, jā - galvenais jautājums - cik dzīvniekus tu personīgi pazīsti?

Ir jau gan jēga no veciem un slimiem, it īpaši tad, ja populācija ir maza, un veselo un jauno nav nemaz tik daudz. Slimie var atveseļoties un vairoties. Es gan īsti nezinu, vai daudz ir tādu sugu, kuru īpatņi vispār nodzīvo līdz vecumam, kad vairs nespēj vairoties, bet ja arī nodzīvo, tad vismaz sabiedriskajās sugās vecie joprojām pakalpo pārējiem ar savu pieredzi (piemēram, ziloņi lieliski spēj atcerēties ceļus, kā nokļūt, piemēram, līdz labām barošanās vietām (pat daudzu desmitu kilometru attālumā)).

Runa ir par kaut ko nedaudz citu. Proti, par robežu, aiz kuras nekāda vairošanās un vispār "kvalitatīva dzīve", lai ko tas arī nozīmētu, vairs nav iespējama. Un tikai cilvēkiem raksturīgi rūpēties par invalīdiem, neglābjami slimiem vai ļoti veciem. Kas tomēr ir zināma atšķirība no dzīvnieku pasaules. Pretējā gadījumā - un domāju, no evolūcijas viedokļa cilvēki tikai iegūtu - varētu būt attaisnojama gan psihiski neveslo vai no alerģijām sirgstošo sterilizācija vai nogalināšana, bērnu nozūmēšana ģimenēs, kas nav spējīgas tos pabarot utml.

Hmm. Šādu cilvēku nenogalināšana ir visnotaļ loģiska - ja resursu pietiek visiem, tad nav nekādas jēgas tērēt spēkus un laiku, lai tiktu vaļā no tiem cilvēkiem, kas resursus tērē nelietderīgi (bada gados gan opjus ved uz mežu).
Taču rūpēšanās, pretstatā vienkāršai neaiztikšanai, jau prasa pūles. Un ko indivīds vai sabiedrība par šīm pūlēm saņem pretī? Grūti noticēt, ka neko - tak gan jau vismaz savu ego aprūpētājs palielina. Bet piekrītu - nevar viennozīmīgi pateikt, kur te ir varka. Tāpāt, kā nav skaidrs, piemēram, kur ir varka smēķēt, valkāt gucci bikses, vai darīt tamlīdzīgus pigorus. Varbūt visu, ko mēs nesaprotam par sevi, varam vienkārši norakstīt uz cilvēcību (tāpat kā visu, ko nesaprotam par pasauli, varam norakstīt uz dievu).

Nu ar tām biksēm vēl varētu būt salīdzinoši vienkārši - tam līdzīgu vipendronu ir teju ikvienā sugā. Bet taisnība - man interesē tieši šī nesakritība starp "auksto" dabas/dzīvnieku loģiku un lēmumiem/spriedumiem/indevēm, kas ar to nonāk pilnīgā pretrunā. Un reizēm cilvēku pasauli tomēr padara it kā patīkamāk apdzīvojamu - tikai cilvēkiem pašiem, protams, ne tiem pārējiem.

Jautājums, vai tiešām nonāk pretrunā. Visas tās lietas, kas tieši nav saistītas ar sugas izdzīvošanu, tās taču var notikt pilnīgā randomā. T.i., ja cilvēks ir paēdis un regulāri vairojas, tad brīvajā laikā viņš var hoķ aitas drāzt vai zīmuļus nāsīs bāzt, tas sugas izdzīvošanas iespējas nekādi neietekmē. Vai, teiksim, ja kāds dzīvnieks dzīvo pilnīgā tumsā, tad ir pilnīgi pofig, kādā krāsā tam ir vēders.

Starp citu Tava loģika nebūs vis īsti korekta - nomušīt un sasviest graviņā ir krietni lētāk, nekā nezināmu laiku vilkt dzīvību

Exactly - nezināmu laiku.
Ja ir 100% zināms, ka resursu nepietiks, tad mušī nost vārguļus. Ja ir 100% zināms, ka resursu pietiks, tad nav jēgas nomušīt - gan jau kāds labums atleks no katra (šitā sasodītā neparedzamība nozīmē, ka, ka mēs pat īsti nezinām, kāds labums varētu atlekt, bet bieži vien pietiek ar to, ka labums var atlekt - varbūt tas būs viens no retajiem īpatņiem, kas būs imūns pret jauno nāvējošo vīrusu. T.i., evolūcija strādā tā, ka īpatņi ar fīčām, kas ir piemērotas apstākļiem, vairojas, bet īpatņi ar fīčām, kas nav piemērotas apstākļiem, mirst. Savukārt, tās fīčas, kas īpatnim piemīt, bet konkrētajos apstākļos nekādi neietekmē izdzīvošanu, anyway pāriet uz nākamo paaudzi, ja vien īpatnim ir pietiekami daduz "labo" fīču un pietiekami maz "slikto" fīču. T.i., katrs indivīds vazā sev līdzi veselu lērumu iespēju, ko tas ir mantojis no iepriekšējām paaudzēm, bet kas nekādi neietekmē tā izdzīvošanu. Līdz kādam brīdim, kad apstākļi mainās, un šīs nevajadzīgās fīčas pēkšņi var izrādīties nepieciešamas.
Aizrunājos - mērķis visam šim palagam bija pamatot, ka genofonda dažādība (liels īpatņu skaits) no sugas izdzīvošanas viedokļa ilgtermiņā, ir izdevīgi, jo nekad jau nevar zināt, kas, apstākļiem mainoties, no tā visa noderēs.)
Vārdsakot, kur es paliku, jā... situācijās, kad nākotne nav paredzama (un mēs tikai pēdējā laikā esam daudz maz iemācījušies kaut ko prognozēt), optimālais risinājums ir tāds, ka gadījumā, ja pieejamo resursu daudzums samazinās, tad kādu laiciņu nedaudz badojas visi un nevienu nost nemušī. Ja nu gadījumā situācija pēc tam uzlabojas, tad izdzīvojuši būs visi. Bet, ja situācija vēl turpina pasliktināties un pasliktināties, tad pamazām paši apmirst vārgākie, un stiprākie pacenšas arī nomušīt tos, kuriem bada apstākļos būtu visgrūtāk izdzīvot (pārāk jaunos un pārāk vecos) ar domu tādu, lai pārtikas pietiktu dažiem visstiprākajiem, kas, gadījumā, ja situācija uzlabosies, varēs atkal pavairoties.
Vārdsakot, nomušīšana atmaksājas tad, kad ir galīgā dirsā. Bet pieciešamos apstākļos tai drīzāk ir negatīva ietekme - tieši dēļ tās nezināšanas, kādi apstākļi būs rīt, nevar pārsteidzīgi samazināt genofondu.
Un tas pats, starp citu, attiecas arī uz eitanāziju, neglābjami slimo kopšanu (un arī nāvessodiem). No vienas puses, ja ir 100% pārliecība, ka neizveseļosies tas cilvēks un būs tikai slogs sev un citiem, tad nu nafig, jāmušī nost. No otras puses, neesam mēs tādi ģēniji, lai spētu visu 100% paredzēt - varbūt rīt kaut kas neparedzēts notiks, un tas cilvēks atveseļosies - ja nomušītu, tad lieki.

nepūt rozā pīlītes no pakaļas!

Tad pamato, pīlīte, lūdzams, kāda tam ir jēga?

ir vairākas sugas, kas rūpējas par saviem dzīvei nepiemērotajiem sugasbrāļiem, gan aiz vecuma prātu izkūkojušamiem, gan slimiem. galvenā atšļkirība ir tā, ka citas sugas to nedara apdraudot savas sugas pastāvēšanu, bet Homo sapiens jau ar savu rīcību ir iegājis izmiršanas gultnē un šī dzīvnieku suga jau ir norakstīta. tīri bioloģiski cilvēks ir izmirstošs un tur vairs neko nevar darīt. pēc pāris tūkstošiem gadu šī suga vairs nepastāvēs. Cilvēks par tom ir parūpējies. tām pašām žurkām ir izteiktas rūpes par slimajiem sugasbrāļiem, bet šīs rūpes nekad neiziet ārpus sugas pastāvēšanas nodrošināšanas. bezcerīgie gadījumi tiek apēsti.

Un ko tu teiksi par suni, kas mēģina "aplekt" kaķi. Galu galā i-nets ir pilns ar bildēm, kur kāds dzīvnieks ir kaut ko "sajaucis'.

Vēl jo pilnāks i-nets ar bildēm, kur "sajaucējs" ir cilvēks ;)

Protams, ka šajā gadījumā tas bija domu gājiens iz sērijas "tipiska sugas pārstāvja tipiska uzvedība". Serves for all practical purposes.

Gluposķi eto vsjo!

To, ko domā viņi, mēs nekad neuzzināsim. Tādēļ mēs varam tikai pieņemt, ka mēs atšķiramis, jo ...

Bet nu nafig tās atšķirības tik ļoti jāmeklē? Tev no tā labāk paliek? Nu nav to atšķirību nemaz tik daudz. Un robeža starp cilvēku un lopu ir ļoti izplūdusi.
Vienīgā reālā un zinātniski pamatotā atšķirība ir genotips. Pārējais ir tikai tāda prātuļošana un teoretizēšana.

vo, vo!

man te 8 žurkas mājās hierarhiskā struktūra tiem ķēmiem tāda pati kā manā bijušajā darba vietā (valsts iestāde). turklāt vēl ar kolēģi no zvēru dārza pirms pāris stundām par šo tēmu bazarējām. vienojāmies, ka cilvēks no žurkas atšķiras tikai ar to ka cilvēks ir tāds tizlenis, kuram pat plikas astes nav... vobšem absolūtais ķēms no lopa ;o)

Cilveeka/dziivnieka atskjiriibu jautaajums kljuust aktuaals, tad kad runaajam par dziivnieku eeshanas attaisnojumiem. Ja dziiv. un cilv. neatshkjiras, tad kapeec eedam dziivn. ne cilv. un ja atshkjiras, tad kapeec shii atshkjriiba ir pietiekams iemesls, lai cilv. eestu dziiv, jo mees needam dauni, vai hidrocefaalu, lai arii vinju pasaules uztvere ir taada pati, kaa cuukai, vai govij un iespeejams pat sliktaak organizeeta. Tas aktivizee jautaajumu par to, kas ir tiesiibu subjekts un kaadas iipashiibas to vai citu par taadu padara, kapeec cilvekam [arii kliiniskiem gadiijumiem] ir tiesiibas uz to, lai vinju neapeed, bet dziivniekam nav, lai arii saapes juut gan viens gan otrs.

vai tad cilvēks neēd cilvēku?...

Tu tak nedomā, ka ir viena lieta (?), kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, un to ir iespējams atrast un īsi noformulēt?

Nu "lietas" var but daudzas un to formuleejumi gari, bet kaada tam noziime?

Nezinu, prasi anonymous, kādēļ viņam tas vajadzīgs.

Man liekas svarīgi par to domāt. Skaidrs, ka runa nav par "vienu lietu" ārpus manis. Runa ir par "lietu", kas esmu es pats. Un par to, kas man ļauj vai neļauj sevi par šādu lietu uzskatīt.

Ar "lietu" es biju domājis pazīmi, kas atšķirtu cilvēku no dzīvnieka, kaut kā vārds "pazīme" neienāca prātā.
Par to domāt, domāju, nav slikti, taču šaubos, vai šajā jomā ir iespējams atklāt kaut ko jaunu. Genotips. Spēja izgatavot un izmantot darbarīkus. Specifiskas fiziskas iezīmes, kā pretstatīts īkšķis, mīkstas ausu ļipiņas (visnejēdzīgākā no visām laikam, bet nu), pārvietošanās uz divām ekstremitātēm. Apziņa, lai arī kas tas nebūtu. Spēja apzināties savu individualitāti (tā varbūt ir vēl dažām sugām tikai). Spēja operēt ar abstrakcijām un simboliem, tsk un spēja lietot valodu. Utt.
Domāju, ka šādu pazīmju ir vesela virkne, un izdalīt vienu, visgalvenāko, ir neiespējami, pat ne-prātīgi. Jo neredzu iemeslu, kādēļ, piemēram, spēja lietot valodu ir pārāka pār spēju izgatavot un izmantot darbarīkus.

http://www.pigeon.psy.tufts.edu/psych26/tools.htm

Jā, zinu, ka dzīvnieki mēdz epizodiski izmantot darbarīkus (un pat gaidīju, ka kāds man mēģinās par to atgādināt), BET (c) Godmanis:
- tā ir epizodiska, nevis sistemātiska rīcība;
- vēl retāk dzīvnieki reti dara kaut ko, lai _izgatavotu_ darbarīkus, pat ja tas prasītu tikai lapu atdalīšanu no zariņa, piemēram.

Kad tu pēdējo reizi izgatavoji darbarīku?

Pirms 10 minūtēm, kas uzrakstīju SQL kveriju.
Darbarīks nav tikai akmens cirvis.

Sasodīts, uzrāvos;D
Bet vai tiešām darbarīku izgatavošana ir cilvēkiem tipiska rīcība? I mean, cik daudzi darbarīkus rada, un cik daudzi tikai izmanto jau gatavus?

Domāju, ka ir gan tipiska, pie tam varbūt ne tajā ziņā, ka cilvēks katru mīļu brīdi taisa augšā kādu darbarīku, bet gan tajā, ka ir spējīgs to izdarīt vajadzības gadījumā - kaut vai to pašu akmeni pie nūjas piesiet, savukārt dzīvnieki to nedara / nav spējīgi izdarīt. Imho :))

Te būs klasisks piemērs, kur dzīvnieki izgatavo un lieto darbarīkus regulāri un masveidā: http://www.pbs.org/wnet/nature/orangutans/tools.html

Tādēļ arī jau kopš paša sākuma rakstīju, ka nav vienas dominējošās pazīmes. Orangutani mok lieto darbarīkus, taču nerunā. Utt. :)

Precizēsim - latviski nerunā...
Tad kurlmēmie nav cilvēki?

Kad orangutani sarakstīs kādu grāmatu, atgriezīsimies pie šī jautājuma.

Par Tavu jautājumu: neliec man, lūdzu, vilties priekšstatā par Tavu intelekta līmeni. 1kārt, ar to, ka Tu acīmredzot uzskati (vai uzskati, ka es uzskatu), ka kurlmēmi cilvēki nespēj lietot valodu rakstiski. Otrkārt, es atkārtoju VĒL VIENU REIZI - pazīmju ir virkne, vairākas, kopums! Turklāt lielākā daļa ir ne-bināras. Un piep...ties (atvaino manu franču valodu) vienai imho ir diezgan bezjēdzīgi.

Sorī - cienu piekasīties vārdiem, jo man patīk precīzas definīcijas.
un tu rakstīji "nerunā" - precīzi tā.

Un kur ir tas pazīmju kopums, ja pazīmes pa vienai vien atbirst?

Nu, nāc klajā ar kādu koncepciju, un es arī atradīšu, kam piekasīties :) Piekasīties ir ļoooti vienkārši :))

Piedod, nepamanīju, ka atbirst :) Orangutani lieto darbarīkus, saki? Malači. Kur ir viņu akmens cirvis? Un kur konveijara lenta? Un kur ritenis? Un kur ir viņu sarakstītā grāmata? Kaut viena. Vai kaut pāris lapas? Kur? Mm? :))

Pazīmju kopums ir ir? Kā Tu nodefinēsi, ar ko krēsls atšķiras no galda, piemēram?

Man nav koncepcijas, tāpēc jau ņemos. Manā galvā cilvēki un dzīvnieki nav nodalīti - tās ir vienkārši divas dažādas dzīvnieku sugas.

Un orangutanam lentu un grāmatu nevajag. Vienkārši nevajag. Tā par kā tev nevajag ligzdu koka galā un kaktusa adatu termītu izurķēšanai.

Krēsls atšķiras no galda tā pat kā topiņš bez lencēm no brunčiem un roku getras no kāju getrām - tikai pēc pielietojuma. T. i. sevišķi neatšķiras.

Jā, bet arī starp sugām taču pastāv atšķirības. To, ka cilvēks ir dzīvnieks, es nenoliedzu - kopīgā ir gana un pietiekami daudz. Tomēr topiks šeit ir tieši atšķirīgais.

Cilvēkam jau principā arī to visu "nevajag". Taču cilvēks to ir radījis, atšķirībā no orangutana :)

Vai tādēļ, ka es uz ķeblīša mēdzu šķīvi likt, tas ir galds? Šaubos gan, kaut arī galda funkcijas šams tajā brīdi pilda :)

nu, zini, ņemot vērā mūsdienu atšķirīgo un dažādo galdu un galdiņu dizainu - figviņzin kas ir kas.

Un tam, ka nevajag, tam nevar piekrist - ja jau radīja, tad kādam vajadzēja gan. Un dažas labas psiholoģiskas teorijas saka, ka visa cilvēka dzīve balstās uz vienām vajadzībām.

Grūti, grūti ar to atšķirīgo...

Sk wikipēdiju

Humans, or human beings, are bipedal apes belonging to the mammalian species Homo sapiens (Latin for "wise man" or "knowing man") under the family Hominidae (known as the great apes).[1][2] Humans have a highly developed brain capable of abstract reasoning, language and introspection. This, combined with an erect body carriage that frees their upper limbs for manipulating objects, has allowed humans to make greater use of tools than any other species. Humans or Homo sapiens as well as the whole Hominidae tree originated in Africa, but now inhabit every continent with a total population of over 6.5 billion people as of 2006.

Like most primates, humans are by nature social. However, humans are particularly adept at utilizing systems of communication for self-expression and the exchange of ideas. Humans create complex social structures composed of co-operating and competing groups, ranging in scale from individual families to nations, and social interaction between humans has established a variety of traditions, rituals, ethics, values, social norms, and laws which form the basis of human society. Humans also have a marked appreciation for beauty and aesthetics which, combined with the human desire for self-expression, has led to cultural innovations such as art, literature and music.

Humans are also noted for their desire to understand and influence the world around them, seeking to explain and manipulate natural phenomena through religion, science, philosophy and mythology. This natural curiosity has led to the development of advanced tools and skills; humans are the only known species to build fires, cook their food, clothe themselves, and use numerous other technologies.

Nu nesaskatu nekā grūta, zem wikipēdijas raksta es varētu parakstīties, kaut gan tur nekaitēja pieminēt kaut vai tos pašus īkšķus.

Daža laba cilvēku cilts vēl šobrīd īpaši tālāk par akmens cirvi tā arī nav tikusi, kaut ģenētiski šie ir tādi paši kā pārējie. Mūsu suga pēdējo 50 tūkstošu gadu laikā nav īpaši mainījusies, taču pirms 50 tūkstošiem gadu nevienam no mums nebija grāmatu vai konveijera lentu, kaut potenciāls tādas radīt bija jau toreiz.
Ir nepieciešams laiks un labvēlīgi apstākļi, lai kultūra uzkrātos, ir nepieciešams nodot pieredzi no paaudzes uz paaudzi, lai nākošie varētu samācīties visu to, ko mācēja viņu senči, un piegudrotu vēl kaut ko klāt. Tai orangutanu grupiņai kaut kas līdzīgs sāk sanākt, kaut citiem viņu sugasbrāļiem, kas nedzīvo tik cieši kopā, tas nespīd - pat, ja viens no tiem izdomās kādu jaunu stiķi, visdrīzāk paņems savas zināšanas līdzi kapā, jo netusē kopā ar citiem, kas varētu viņa stiķi nošpikot (un, ja reiz nedzīvo bariņā, tad arī sazināšanās iespējas nav diez ko izkoptas, un pastāstīt - nevar).
Protams, sugas īpatnības lielā mērā nosaka iespējas radīt bagātu vai ne tik bagātu kultūru. Bet cilvēki nav vienīgie, kam tas potenciāli ir pa spēkam. Mums vienkārši ir paveicies.

Vārdsakot, nepatīk man mēģinājumi definēt cilvēka atšķirību no citām sugām, izmantojot kultūru - mums vēl pavisam nesen kultūras līmenis nebija diez ko dižāks kā tiem orangutaniem, kaut fiziski un ģenētiski esam joprojām tā pati suga. Tad jau, ja cirkus lācis iemācās lēkt uz vienas kājas un griezties uz riņķi, tad tas vairs nav lācis. Vai, ja vārnu iedresē skaitīt ciparus, tad tā vairs nav vārna. Vai, ja cilvēks nemāk lasīt, tad tas nav cilvēks.

Tobiš ir kaut kād pazīmju kopums, kas raksturo sugu, bet lielākā vai mazākā mērā šīs atšķirības ir raksturīgas arī citām sugām.
T.i. daži kaķi ir melni, daži suņi ir melni, bet neviens suns nav kaķis.
Ir atšķirības, bet nav atšķirības.
Abiem ir ausis - vienām tādas, otram šitādas.
Abiem ir smadzenes, bet viens viņas lieto tā, otrs šitā.
Jā - nav sevišķas jēgas meklēt kaut ko ģenerāli atšķirīgu, atšķirības ir sīkumos jeb atšķirības ir sīkumi :)

Btw, vai ir vēl kāda cita suga, kura ir radījusi kultūru?

Atkarīgs no tā, kā definē kultūru. Ja runa ir par iemaņām, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, tad jā - kaut vai tie paši orangutani.

Nu, Tu šo terminu lietoji pirmais - kā Tu to definē? :)

Man nav pretargumentu tikai "pretstatīts īkšķis, mīkstas ausu ļipiņas ".

Kā tur palika ar tām grāmatām un konveijera lentām? :)

sk barvins

Svētā Marija! Ne pusgads nepagāja un viņi atkal par to pašu!

Pamainīsim nedaudz kontekstu.

Iedomājamies, ka sēž teiksim tāds puisietis istabā, veras apkārt un filozofē: Hmm. Savādi. Diez vai es kaut kā atšķiros no loga? Nu labi, rāmja man nav, un stikli arī nē. Bet stikli varētu būt, ja valkātu brilles. Un vispār, lai arī mana uzbūve ir krietni savādāka nekā logam, tai ir arī daudzas līdzības. Tāpat sastāvu no molekulām, tās no atomiem, un tā tālāk. Caurspīdīgums gan man nepiemīt, un neesmu novērojis, ka logs domātu, bet no otras puses pilnībā 100% izslēgt to tomēr nevar.

Cilvēks ir vienīgais radījums, kurš spējīgs domāt par savām domām.

Vispār jau ir baigi daudz tml apgalvojumu..

es atcerējos donu hulianu no kastanedas grāmatām, kurš, lai apmierinātu savu vienmēr aktīvo dzimumtieksmi, ar savu partneri mēdza pārvērsties par kukaiņiem (jo cilvēku sekss ir daudz, daudz garlaicīgāks).
man domāt tomēr, ka cilvēks un dzīvnieks (precīzāk — ne-cilvēks) ir vienas apziņas dažādas formas. turklāt, cilvēka formas īpatnība ir tā, ka cilvēks nekad nav pie "pilnas apziņas", ir nepārtraukti aizņemts ar pašrefleksiju, abstrakcijām un monologiem. dzīvniekiem tāda iestatījuma nav. šis fakts man šķiet par iemeslu iedomai, ka kāds no abiem (dzīvnieks vai cilvēks) ir pārāks par to otru.
vispār, ja runājam par nomokošajiem jautājumiem, tad man tas ir "kas ir apziņa?". bet esmu samierinājies, ka izfunktierēt tur nekā nevar, tikai noskaidrot praksē.
tā man ir..