mans sviests

5.12.06 00:36
Exactly - nezināmu laiku.
Ja ir 100% zināms, ka resursu nepietiks, tad mušī nost vārguļus. Ja ir 100% zināms, ka resursu pietiks, tad nav jēgas nomušīt - gan jau kāds labums atleks no katra (šitā sasodītā neparedzamība nozīmē, ka, ka mēs pat īsti nezinām, kāds labums varētu atlekt, bet bieži vien pietiek ar to, ka labums var atlekt - varbūt tas būs viens no retajiem īpatņiem, kas būs imūns pret jauno nāvējošo vīrusu. T.i., evolūcija strādā tā, ka īpatņi ar fīčām, kas ir piemērotas apstākļiem, vairojas, bet īpatņi ar fīčām, kas nav piemērotas apstākļiem, mirst. Savukārt, tās fīčas, kas īpatnim piemīt, bet konkrētajos apstākļos nekādi neietekmē izdzīvošanu, anyway pāriet uz nākamo paaudzi, ja vien īpatnim ir pietiekami daduz "labo" fīču un pietiekami maz "slikto" fīču. T.i., katrs indivīds vazā sev līdzi veselu lērumu iespēju, ko tas ir mantojis no iepriekšējām paaudzēm, bet kas nekādi neietekmē tā izdzīvošanu. Līdz kādam brīdim, kad apstākļi mainās, un šīs nevajadzīgās fīčas pēkšņi var izrādīties nepieciešamas.
Aizrunājos - mērķis visam šim palagam bija pamatot, ka genofonda dažādība (liels īpatņu skaits) no sugas izdzīvošanas viedokļa ilgtermiņā, ir izdevīgi, jo nekad jau nevar zināt, kas, apstākļiem mainoties, no tā visa noderēs.)
Vārdsakot, kur es paliku, jā... situācijās, kad nākotne nav paredzama (un mēs tikai pēdējā laikā esam daudz maz iemācījušies kaut ko prognozēt), optimālais risinājums ir tāds, ka gadījumā, ja pieejamo resursu daudzums samazinās, tad kādu laiciņu nedaudz badojas visi un nevienu nost nemušī. Ja nu gadījumā situācija pēc tam uzlabojas, tad izdzīvojuši būs visi. Bet, ja situācija vēl turpina pasliktināties un pasliktināties, tad pamazām paši apmirst vārgākie, un stiprākie pacenšas arī nomušīt tos, kuriem bada apstākļos būtu visgrūtāk izdzīvot (pārāk jaunos un pārāk vecos) ar domu tādu, lai pārtikas pietiktu dažiem visstiprākajiem, kas, gadījumā, ja situācija uzlabosies, varēs atkal pavairoties.
Vārdsakot, nomušīšana atmaksājas tad, kad ir galīgā dirsā. Bet pieciešamos apstākļos tai drīzāk ir negatīva ietekme - tieši dēļ tās nezināšanas, kādi apstākļi būs rīt, nevar pārsteidzīgi samazināt genofondu.
Un tas pats, starp citu, attiecas arī uz eitanāziju, neglābjami slimo kopšanu (un arī nāvessodiem). No vienas puses, ja ir 100% pārliecība, ka neizveseļosies tas cilvēks un būs tikai slogs sev un citiem, tad nu nafig, jāmušī nost. No otras puses, neesam mēs tādi ģēniji, lai spētu visu 100% paredzēt - varbūt rīt kaut kas neparedzēts notiks, un tas cilvēks atveseļosies - ja nomušītu, tad lieki.