- 2025.gada kino
- 31.12.25 10:38
- norkoz"Sirta" pure katarsis- labi, ka prozhektoru instaleeju, lielais ekraans must have! taads tribjuuts arsenjicha stalkerim und partikulaari titros triisvieniibas triphopam uz dreziines iekšā zonaa- lai vieglas smiltis komponistam Artemjevam.
- 0 rakstair doma
- 31.12.25 10:40
no elektrisko spēļu hronikām
12.janvārī pārstās darboties bioware magnumopusa anthem serveri (ir cilvēki, kas pret to iebilst)tā teikt, var aiziet atvadīties- 0 rakstair doma
- Gada kopsavilkums, ja tā paskatās
- 31.12.25 10:09
iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.
Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.
Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.
Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.
Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.
Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.
Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.
Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.
Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.
Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.
Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.
Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.
Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.
A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.- 1 rakstair doma
- 31.12.25 10:03
Novēlu 2026. visiem: mājas, mieru, maizi, veselību.
Mīlestība ir privilēģija, to arī.- 2 rakstair doma
- 31.12.25 06:59
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.
Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:
1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.
Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas- 3 rakstair doma
- 30.12.25 21:37
Vecumā labi ir tas, ka vairs nav gaidu. Esi šeit un priecājies. Vai nepriecājies.
Nopirkšu biļetes uz biatlona Pasaules kausa posmu Igaunijā. Tas varētu būt labs piedzīvojums.
Kādreiz vēlos uz Olimpiskajām spēlem. Uz PJ Harvey koncertu arī.
Ir reizēm diezgan labi.
Dzimšanas diena gada beigās ir labi, jo visi cepas par aizejošo gadu līdz ar mani.
Es neesmu viena.- 0 rakstair doma
- 30.12.25 11:59
"“Labāk neieguldi!” teica neviens prātīgs cilvēks.
Ar cieņu
Jūsu XXX banka"- 2 rakstair doma
- kratās un rīb
- 30.12.25 11:56
Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.
- 5 rakstair doma
- 30.12.25 06:31
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284
P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke- 9 rakstair doma
- Labrēt
- 30.12.25 06:16
šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.
Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.
Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.
Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.
Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.
Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas- 30 rakstair doma
- 29.12.25 16:17
kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?
ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?- 5 rakstair doma
- 28.12.25 19:04
Tavs lielākais prieciņš:
a) kādam kaut kas izdevās
b) kāds pelnīti dabūja ciest
Tavs lielākais kreņķis:
a) kāds mēģināja izdarīt labu, bet ne tā, kā tu saproti labu
b) kāds mēģināja izdarīt kaut ko nejauku- 0 rakstair doma
- 28.12.25 11:33
izaicinājums
vārds, kuru vairs ciest nevaru. vai tu palasi ko, vai paklausies, vai skaties. izaicinājums izaicinājuma galā. absolūts nevārds. kādreiz, kad es jaunāks biju, cilvēkiem bija problēmas, neērtības, sarežģītības u.t.t. tagad nekā cita nav. tikai izaicinājums, jebkurš pat sīkākais pirdiens ir izaicinājums.- 2 rakstair doma
- 24.12.25 14:25
..spied cik gribi, nebēdā,
tīra smaka katrā pirdienā..
nu ir reklāmas, kuras es nespēju adekvāti uztvert, jo nu...- 0 rakstair doma
- priecīgus Ziemasvētkus no Usnes Youtoobes !
- 26.12.25 23:53
https://www.youtube.com/watch?v=ng7sITh
zZ1g
vs
https://www.youtube.com/watch?v=eWVfIolM2ZI - 0 rakstair doma
- 26.12.25 16:14
Pret šādu misijas apziņu vēsturiski nav bijis citu zāļu, kā vien a) dievišķa iejaukšānās (piem., Sauls -> Pāvils), vai b) piespiedu kapitulācija, kompensāciju izmaksa cietušajām valstīm un publiska nožēla (piem., nacistiskā Vācija), vai c) nežēlīga iekšpolitiska cīņa par troni un varas struktūras pakāpenisks sairums, sākot no perifērijas (piem., Romas impērija).- 12 rakstair doma