ginekolōģe apstiprināja, ka esmu stāvoklī un es pierakstījos uz saglabāšanu. jo man taču bija visi pareizie apstākļi. nu, izņemot to vienu - ka es nebiju gatava un negribēju kļūt par māti. par manu grūtniecību zināja un priecīgi spiedza tikai pāris draudzenes, kurām es pieklājīgi smaidīju un iekšā klusiņām smilkstēju un miru. jo mana pirmā mīlestība būs mana vienīgā, mana jaunība ir beigusies, es būšu ieslēgta kaut kādā drošā suburbian cietoksnī, kur es drīkstēšu piederēt tikai viņam un es vairs nekad nevarēšu būt viena.

man rīgā bija ģim.ārste, kas bija mana ārste jau no agras pamatskolas, nāca vizītēs pie manis mājās un bija radījusi man kaut kādu draudzības un mātišķuma ilūziju. pierakstījos pie viņas, lai pajautātu, vai varu iet pie viņas uz novērošanu. viņa dusmīgi mētāja pa galdu papīrus, teica man, ka esmu par jaunu bērnu taisīšanai un, sašutumā par manu naivo ierosinājumu, paziņoja, ka viņa "jau nu gan nelīdīs, kur viņai nevajag". hujārīju ar ričuku caur āgenskalnu, lai gan milzīgo asaru dēļ neredzēju vispār, kur braucu. bet man bija pohuj, man šajā pasaulē tik un tā vairs nebija vietas - es vairs neesmu es, man vairs nav tiesību, bet ir tikai pienākumi, esmu noreducēta līdz savai dzemdei un tās saturam, es būšu māte un nekas cits.

pāris nedēļas vēlāk man sākās asiņošana. es piezvanīju ginekolōģei un viņa man asi atcirta kaut ko no sērijas, vai es galīgi stulba esot, viņai tagad zvanot, un ka jāzvana pa taisno ātrajiem taču. bet es neticēju, ka ir noticis kas nopietns, jo nebija tā kā filmās. man nekas nesāpēja un asiņošana bija minimāla. es sakrāmēju somu un gaidīju ātros. vīrietis bija aizņemts un varēja mani satikt tikai nākamajā dienā. to visu dienu un nakti es slimnīcā biju viena. pie tās pašas miesnieces kundzes stradiņos. par laimi manu SA konstatēja cita ārste. viņai bija patīkama, mierinoša balss, lai arī viņa nerunāja lieku un neizteica līdzjūtību. otru ārsti, to raupjo sievu, es necitēšu. pēc brīža es jau biju zem narkōzes un pavadīju nakti slimnīcā, guļot milzīgā asins peļķē - uz jautājumiem par to, kas ar mani notiek, daktere miesniece man asi atgrūda, ka viss ir pareizi un ko tad es sagaidu, viņi taču mani "tikko ir iztīrījuši". sorry i asked.

atgriešanās dzīvē nebija viegla, jo kāds mani kaut kur bija redzējis un kāds kaut ko kaut kur bija dzirdējis un cilvēki sāka uzdot neadekvātus jautājumus. ģim.ārste piedevām izpļāpājās par manu grūtniecību manai mātei. netīšām, but the damage was done. vairākus mēnešus pēc visa tā murga mani vēl konfrontēja māte un man bija jātiek galā arī ar to - ar no pārpilnības raga birstošiem pārmetumiem par manu noslēgto dzīvesveidu un mātes krišanu histērijā par to, ka viss par mani jāuzzin no svešiem. viss, ko es varēju teikt, bija, ka viņai par to vispār nebija jāuzzin un tā vispār nav neviena darīšana, tikai mana un mana ķermeņa. un par to uzzināja tieši mana māte, protams - cilvēks, kurš nekad neko neļaus tev aizmirst un mierīgi dzīvot tālāk.

labi, detaļas un visi tie blakusapstākļi nav svarīgi. galvenais ir tas, ka es tam visam gāju cauri viena pati, nobijies naivs skuķis, un man tā arī neizdevās to savam vīrietim piedot. nepagāja ne gads un es jau biju citā kontinentā laimīgi iemīlējusies citā vīrietī un man bija pilnīgi cita dzīve. es nekad nedomāju par savu nevēlamo grūtniecību kā par bērnu, kā par reālu cilvēku. ar to mana pieredze krasi atšķiras no daudzu citu sieviešu pieredzes. mana grūtniecība sevi pārtrauca pati, es noteikti neesmu nekāda ezotēriķe, bet tobrīd domāju, ka tā bija diezgan lōģiska mana ķermeņa reakcija uz tam atņemtu brīvību. vēl tikai bija jāiemācās sadzīvot ar kaunu par to atvieglojuma sajūtu, ka caur kaut kā nāvi es esmu atguvusi savu dzīvi.

mans sakāmais ir tāds, ka es jūtos vainīga tikai sevis priekšā - par to, ka es biju jauna, dumja un ļāvu sev to nodarīt. man toreiz vajadzēja paņemt manu dārgo aiz pautiem un pieprasīt abortu, bļaut un pretoties, pieprasīt viņa klātbūtni slimnīcā, aizstāvēt savu brīvību. vislabāk par izsargāšanos vispār noteikti būtu palīdzējusi iemīlēšanās pilnīgi citā cilvēkā [ironizēju, ja nu gadienā nav skaidrs]. man tajā tumšajā bezmiega naktī stradiņos bija gana daudz laika pārdomāt dzīvi, gana daudz laika maisīt šo ūdeni ar eļļu - vainas un atvieglojuma sajūtas.

toties tagad es zinu, ka nekad vairs nebūšu tik gļēva; tagad es zinu, cik dārga ir brīvība. es mīlu savu dzīvi un mīlu pati sevi, un neviens vairs nekad manā vietā neizlems, ko man vajag vai nē un kā būtu pareizi. kad ar savu tagadējo draudziņu diezgan svaigi bijām sākuši draudzēties, bija reize, kad mans cikls bija nogājis no sliedēm un es biju stāvās šausmās, ka kaut kas varētu būt nogājis greizi un es varētu būt palikusi stāvoklī. draudziņš man zvanīja nakts vidū, jo savā internetvēsturē bija ieraudzījis manis gūglētas vietējās abortklīnikas un, protams, gribēja zināt, vai man gadienā nav viņam kas sakāms. alsō, vai es viņu uzskatot par pilnīgu sūdu, mēģinot visu šo atbildības nastu uzkraut sev vienai pašai. tas bija vairākus gadus atpakaļ, bet es joprojām atceros to mīksto drošības sajūtu, kas mani pārņēma klausoties viņa balsī un dzirdot viņa sacīto. jā, man nav tam jāiet cauri vienai pašai un jā, jebkurš mans lēmums ir labs, jo tas ir mans. tas, ka man ir attiecīgie orgāni, nekādā veidā neuzliek man automātisku pienākumu kļūt par māti. man ir arī cita vērtība, piemēram, intelektuālā nevis tikai kaut kāda miesiskā, bērnus iznēsājamā. caur mani nevar dzemdēt nedz vīrieši, nedz valsts - tās ir eksluzīvi tikai un vienīgi manas tiesības un ir neapstrīdamas, punkts un basta.