mans sviests

3.12.06 23:35
Jocīgi, ronis uzrakstījis par to pašu, par ko dažādu savstarpēji nesaistītu iemeslu dēļ kopš pagājušās piektdienas arī man ik pa brīdim jādomā. Proti, par cilvēka atšķirību no dzīvnieka, par šādu atšķirību meklēšanu; kaut kādu robežu novilkšanu, mēģinot saprast, ko gan nozīmē būt par cilvēku. Un vai vispār - visā šajā "gēnu upē", kā teiktu Ričards Doukinss, - maz pastāv kāda būtiska atšķirība.

Vienubrīd ienāca prātā atbilde (lai gan jautājumu es tā arī nebiju īsti noformulējis), kas likās pat diezgan apmierinoša. Laikam taču nav nekādu pierādījumu, ka zivis (atvainojos līņiem, karpām un visām pārējām par vispārinājumu) uztrauktos par savu zivību un to, kas zivību atšķir, piemēram, no mērkaķības. Un tad man šķita, ka pietiek vien ar šīm šaubām, kas ļauj nemitīgi apšaubīt savu cilvēcību un cilvēcības atšķirību no dzīvnieciskuma, lai tu kaut mazliet jau varētu uzdrošināties saukties par cilvēku. Lai gan, piemēram, man arī ar to vēl nav gana. Man liekas, nē, pat ne liekas - un te man, atvainojiet, jālieto šis vārds - es ticu, ka ar to nav gana.
64 piezīmes vieta jūsu piezīmēm

Re: par darbarīkiem...
5.12.06 18:13
Atkarīgs no tā, kā definē kultūru. Ja runa ir par iemaņām, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, tad jā - kaut vai tie paši orangutani.
Atbildēt