jau otro dienu moca nesamierināms iekšējais protests pret skolu un visu tās sistēmu. spēcīgāk kā jebkad vēl līdz šim.
kļūst arvien grūtāk izturēt tos standartus un sīkumaino domāšanas stilu, ko tā uzspiež. blēņas.
es pieaugu. pieaugušie nevarētu izturēt skolu, tikai bērnus var paverdzināt un pielāgot masu standartiem.
par laimi palikuši vēl tikai pāris mēneši, un tad viss - nevēlos vairs dzirdēt vairāk neko ne par ko un ne par vienu... cita dzīve, soļi pretī savai laimei.

domāt par iekšējo valsti, kurā valdošā vara pieder izpratnei, analīzei un kritiskai uztverei.

šonakt sapņoju sapni, kas pēc savas būtības bija pavisam bezjēdzīgs, vien iztraucēja manu iekšējo līdzsvaru. Tajā sapnī, es sapņoju vēl kādu sapni, un kas zin, varbūt iekš tā bija vēl kāds sapnis.
Bet atceros, ka vakarnakt aizmigu ar pavisam skaidrām domām par lietu bezjēdzību, par to, kur tad šis viss ceļš patiesībā ved, ja kādubrīd tas tāpat beidzās...? Un vai es kādreiz atradīšu patiesu laimi un harmoniju?
es jau zinu, ka nekur citur tā nav jāmeklē kā vien manis pašas un manī, bet dažreiz tik ļoti gribās, lai kāds - tāds pats frīks kā es - vienkārši ir blakus un uzklausa.
es nedrīkstētu ļaut vilšanās sajūtai mani nospiest un iznīcināt ticību kam patiesi skaistam... bet kaut es spētu paskatīties citā virzienā
re, nav nemaz vairs tik bezjēdzīgi.. bet skumji gan.
bet vai varētu būt savādāk? varbūt vislabāk ir tā kā ir, un viss labais vienmēr tomēr nāk ar laiku, bet viltus slēpjas aiz pievilcības plīvura, kas ātri nokrīt un neatstāj nekā, vien iekšējo diskomfortu

dažas lietas laikam nekad nemainās un nav vērts tās mainīt ar jebkādiem līdzekļiem. Labāk pieciest un pagaidīt. Un saglabāt savu patiesību.
un laikam manu dzīvi vislabāk raksturo Guarranteed dziesmas vārdi: they think about me and my wandering, but I'm never what they thought
citreiz es cenšos pierādīt tiem pretējo, bet arvien biežāk pēdējā laikā vairs nē... zinu, ka nesapratīs. Tas jau ir iestrādājies un jau zemapziņā es zinu, ka labāk ir paklusēt

publiskā runa, kurā neviens neklausījās un kuru neviens nesaprata
bet vismaz bailes par uztraukumu bija veltas.
un tomēr es vēlētos sev oratora dotības

atgriešanās spoku namā, kur ironiskā kārtā mani ciena, mīl un novērtē vairāk nekā citur

ilgas, no kurām bija jāatsakās, bet tās jau ir saaugušas ar mani
neiespējams, bet tik ļoti valdzinošs sapnis... likumsakarīgā pieķeršanās, kas transformējusies apmātībā
bet paslēpes tomēr turpinās

un opera vēl vēlu vakarā

Saskaņā ar karmas principu budismā, es iepriekšējās dzīvēs esmu vai nu pārkāpusi laulību vai izdarījusi kādu citu seksuālu pārkāpumu: "Seksuālam pārkāpumam, piemēram, laulības pārkāpšanai būs sekas nākamajās dzīvēs - cilvēki jums blakus nebūs uzticības vērti un jūs cietīsiet no neuzticības un nodevības."

strange how I find myself
so often on a distant shore

all I need is the whole of myself, and not a single bit of anything, anyone else
kaut varētu domāt, spriest kritiski, no prāta izslēdzot visus no citu pļāpīgajām, nezinošajām mutēm izsviestos apgalvojumus.. domāt bez jebkādas citu ietekmes, domāt tīras domas tīrā garā...
kaut būtu iespējams attīrīt savu prāta un uztveri no visām tām drazām, ko apkārtne tajā sabāž... bet nav... tu nespēj pat aizsniegt lupatu, lai tos visus aizslaucītu projām... galva kā pārbāzta ar draņķībām, un es atkal daru vismuļķīgāko lietu - patērēju tik daudz laika domājot par idiotiem... es atkal krucifēju sevi. es to daru vienmēr un nepārtraukti, līdz vienu dienu neizturēšu... uzkliegt visiem! izārdīt visus emociju kamolus, savelt tos lielos vilnas kunkuļos un uzsviest tos viņiem? kāpēc es to pēkšņi nevarētu izdarīt? ne no šā, ne no tā... kas notiktu? vai uz mani apvainotos? (vai nav vienalga?) vai mani noturētu par jukušu? (mani jau tāpat citreiz notur par jukušu, vai maz būtu starpība vai viena reize mazāk vai vairāk?) vai man pieskaitītu garīgās lidzsvarotības zaudēšanu? (arī tam nav nozīmes, labāk būt par neatzītu šizofrēniķi, nekā masu viedoklim pakļautu sabiedrības jautrā gara izklaižu papildinātāju, vienu no... hah! Es esmu es sev - es pati esmu sev un neviens cits nav un nevar būt man - es redzu augstu torni, kurā nevar iekļūt, kurā skan skaista mūzika un lido harmonijas bites, es tur dejoju, viena pati un nevajag man nevienu, virs manis ir skaistas debesis un apkārt staigā saule, mēness un zvaigznes... bet šai tornī ir netīrs, tas ir piedrazots ar citu neglītajām, prastajām, vienveidīgajām, nožēlojamajām domām. Šie putekļi kā blusas apsēdušas visas vietas.. es zinu, ka neviens cits kā vien es nevar tās izslaucīt, bet es nevaru.. esmu par vāju)... Nu bet tad dari tā! Tūlīt pat! Seko mirkļa izjūtām, neapspied un neapslāpē sevi, lai tikai neaizvainotu citus... Patiesums, atklātība un tiešums lai tevi vada.
atbrīvoties! kaut vienu reizi atbrīvoties!
savāciet savus magnētiskos laukus, tie traucē man pacelt galvu augšā
atbrīvoties no citu aurām
simtiem kopienu, un es nepiederu ne pie vienas
atbrīvoties no visām šaubu važām
domu skaidrība
apziņas brīvība kā viens no svarīgiem pakāpieniem pa harmonijas kāpnēm
sāncensība bez jēgas
nemitīga tiekšanās augstāk un augstāk, krišana zemāk un zemāk...
utopiski plāni un nemitīgi protesti, kurus neviens nedzird
neticība nepasacītajam, kamēr tas nav izteikts skaļi.. cilvēkam arvien vajag lai viņam kāds pasaka priekšā, jo pats sev tas neticēs tik ļoti kā otram
atmet to! kā vispār drīkst kāda cita viedokli izvirzīt augstāk par sevis paša pārliecību???
treniņš aktiermākslā būs ilgs... jāsāk šodien, tūlīt pat, jārealizē rītdien
pārāk bieži dzirdēts plāns, katru dienu atkārtots plāns
kāpēc es nevarētu kļūt par noti? tad mani kāds sirdī bezgala daiļš komponists iekļautu savā melodijā un es varētu beidzot dzīvot skaistumā un harmonijā.
Ir jāvirzās uz priekšu

prastība lien laukā no visām malām,
kā mušu bars uzbrūk

meklēt patiesību, kur tā tiek noliegta,
mēģināt saskatīt harmoniju, kur tā nav,
mēģināt atrast mieru,
neuzticēties nevienam un uzticēties visiem,
iegūt citu redzi, bet ne acis,
iegūt citu miesu, bet ne dvēseli,
nemeklēt atšķirības, bet lūkoties pēc veseluma,
nedomāt jā un nē, bet skatīt lietu nedalāmo vienotību,
nemeklēt vainīgos un nerunāt zemākajos un pārākajos,
palikt visattālākajā krastā,
un dzīvot ar gandrīz nesāpīgu vientulību,
neskumt par mīlestību, kas zudusi,
bet atgriezties pie sevis,
smieties, kad gribas smieties,
raudāt, kad gribas raudāt,
nebaidīties no vājuma, kurā dzimst spēks,
dzīvot mirkļa mūžībā;
peldēt no ezera upē, no upes jūrā, no jūras okeānā,
lai noslīktu tā dziļākajās dzīlēs
un apsegtos tur ar mūžīgās jaunības plīvuru...

bezgalīgais ceļojums
ar Kolumba kuģiem
'Pinta'
'Nina'
un
'Santa Maria'
iekšā mūžībā

šodien es cītigi mācos (mācīšos) vēsturi,
bet rītdien beidzot būs laiks aizstaigāt uz bibliot. pēc harera 'septiņiem gadiem tibetā', tolstoja 'kara un miera' un kādas franču 19. gs. lirikas grāmatiņas. yes!

Man šķiet, ka pēc šiem daudzo gadu ceļojumiem mūzikas pasaulē, esmu gatava pakāpties tālāk... es atveru sevi arvien jaunām mūzikas tendencēm un iemīlu arvien dažādākus stilisktiskos skanējumus...
un tagad man sāk iepatikties klasiskā mūzika. Īstā mūzikas karaliene.

... ir nepieciešams attīrīt uztveri

Once you had gold
Once you had silver
Then came the rains
out of the blue
Ever and always
Always and ever
Time gave both darkness and dreams to you

Now you can see
Spring becomes autumn,
leaves become gold
falling from view
Ever and always
Always and ever

No one can promise a dream come true
Time gave both darkness and dreams to you

What is the dark
shadows around you
why not take heart
in the new day?
Ever and always
Always and ever
No one can promise a dream come true
Time gave both darkness and dreams to you

dziesma, kuras trauslajā burvībā var nogrimt... vai pacelties iedomātos spārnos un tikai lidot, lidot, mūžīgi... lidot pretī savai laimei
skaistums ir vienkāršībā

Cik skaista filma, burvīga... August Rush. Patiesi skaista pasaka, pilna ar mākslinieciskām emocijām. Īsts mākslas darbs, ko es noteikti pievienoju savam mīļo filmu plauktiņam. Un cik aizraujoši dažāda mūzika skan filmā, nojaucot jebkādas robežas starp dažādām mūzikām, starp klasisko un moderno, jo galvenais jau taču ir pati mūzika un tās burvīgās sajūtas, kādas tā rada... Fascinējošs stāsts, ko izstāsta mūzika.
Un Jonathan Rhys Mayers, būdams aktieris, ir daudz labāks dziedātājs nekā dažs labs mūsdienu "rokģēnijs", kaut vai visi tie emo tipa bļauri, kas sevi iedomājas esam par rokmūziķiem...
Ideāls soundtreks...
The music is all around us. All you have to do is listen.

...but I believe in music, the way that some people believe in fairytales

...to live on the air, and look, and look,
not so different from my life, I would be
sheer with an almost not sore loneness
looking at the earth as if seeing the earth
were my version of having a soul...

/Sharon Olds - 'Heaven to Be'/

Parasta cilvēka dzīve māca veiksmīgu karjeru, materiālo nodrošinājumu, sociālo prestižu un galu galā arī savu patieso vēlmju un sapņu novirzīšanu zemāk par sabiedrības uzspiestajām normām un vērtībām, tiktāl līdz cilvēka sapņivienkārši iznīkst... tā tas bijis vienmēr. Piemēram, kāpēc cilvēki dodas studēt nevis to, ko tie visvairāk vēlas, bet pieprasītās profesijas, galvenais profesijas izvēles kritērijs ir cik ienesīgu darbu pēc tam varēs dabūt. Ekonomisti, sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi, visi šie vieglas naudas kārīgie... Jā, it kā jau vienkārši - darbs notāram ir viegls, sēdēt birojā un tikai parakstīt kādus papīrus par ko saņem labu naudu.. Loģiski, ka cilvēks tiecās pēc šada darba.. Un līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem viens no galvenajiem, ja ne galvenais dzīves mērķis ir nauda.. Un, manuprāt, līdz ar to cilvēks pazaudē savu vērtību kā personība. Cilvēki izvēlās vieglākos ceļus, tādējādi arī saņemot tikai virspusīgu laimi. Bet vērojot sabiedrību, šķiet, ka šiem materiālistiem neko vairāk arī nevajag, viņiem ir viņu šiks un līdz ar to laime pilnībā.
es zinu - es nesaprotu cilvēkus un cilvēki nesaprot mani...
Bet nekad es nevarētu būt ekonomiste vai sapūt smirdīgā bankas birojā, es skatos kā cilvēki dzenās pēc veiksmīgas karjeras ar pieklusinātām vēlmēm un man riebjas. Es ticu, ka dzīvē ir jābūt kam daudz vairāk par dzīšanos pēc naudas, kļūšanu par tās vergu un maksimāli drošas nākotnes nodrošināšanu...
I read somewhere.. that in reality nothing is more dangerous to the adventurous spirit within a man than a secure future...
Sabiedrības domāšanas veids patiesībā ir aprobežots...
Un arī mūsdienu skolas īstenībā ir iestādes, kas māca būt aprobežotam, lai arī tās šķietami deklarē pretējo...

Šī patiesībā ir bijusi savāda nedēļa. Pietika ar pirmo dienu skolā, lai lielais mācīšanās entuziasms apsīktu un gribētos vienkārši uzšķaudīt skolai un visam, kas ar to saistās. Tā vietā, lai mācītos skolai, es lasīju un studēju pati visu kaut ko, kas man vien pašai tīkams. Rezultātā esmu neizgulējusies visu šo nedēļu, jo skolas darbus vajadzēja pildīt bez maz vai pa naktīm, bet tā ir labi... Galvenais izturēt to dienu skolā, kad tik ārkārtīgi nāk miegs un ir grūti nokoncentrēt uzmanību. Bet, kad atkal esmu mājās, tad jauna enerģija rodas vienmēr, lai urķētos tai virzienā, kur prāts ved... Un tāpat šonakt, kad jau drīz rīta stunda sitīs, es neeju gulēt un nemaz nevēlos to darīt. Rītdien drošvien pat nevarēšu sevi spogulī atpazīt, bet tomēr lai ir šī nakts... Nakts ir mans laiks. Laiks, kad jūtos labi, un šo laiku man vajag, lai tas man kompensētu visus tos mirkļus, kad esmu jutusies slikti iekšējā garīgā stāvokļa zemā līmeņa dēļ... To mirkļu dēļ, kad esmu ļāvusi bring myself down, un esmu ielaidusi to iekšā, lai tas kašātu manas iekšas kā ar karoti... Cik dīvaina nedēļa...
Bet tomēr pašas labākās un pacilājošākās sajūtas ir radījis Into the Wild stāsts, kas ļāvis atklāt kaudzi visa kā jauna - jaunus autorus, kas jāizlasa, jaunas idejas, jaunas gudrības, jaunus plānus. Jā, tā filma tagad ir mana mīļākā. Un es neticēju, ka vairs mūsdienās var uzražot tādu filmu, kas kļūtu par vismīļāko... Bet šis stāsts, šī filma un tās soundtreks mani iedvesmo kā vēl nekas. Hi, un patiesībā savā savtīgajā egocentriskajā pašapziņā es priecājos, ka to filmu nerādīs latvijā. Lai paliek tā, nevajag šeit, nevajag rādīt tiem, kas to tāpat nesapratīs, nevajag nobružāt šādi, lai tā paliek mazāk zināma šeit. Tā.. tā man patīk.
Jā, un galu galā visbeidzot esmu nonākusi pie situācijas, ka jāsāk domāt par grāmatu pasūtīšanu caur amazone.com, jo vienkārši grāmatas, autori, ko vēlos izlasīt nav ne tikai pieejami vietējā bibliotēkā, bet nav pat izdoti lv valstī. Piemēram, šī kenijiešu rakstniece, pilote un ceļotāja Beryl Markham un viņas grāmata West With the Night, ko noteikti gribētu izlasīt... un vēl un vēl...
cik labi vismaz, ka ir kaut viens pāris brīvdienas, kaut arī darbu tik daudz...
šonakt klausos lielisko My Blueberry Nights soundtreku, kas ir pilns ar apburošām dziesmām

I see them standing at the formal gates of their colleges,
I see my father strolling out
under the ochre sandstone arch, the
red tiles glinting like bent
plates of blood behind his head, I
see my mother with a few light books at her hip
standing at the pillar made of tiny bricks,
the wrought-iron gate still open behind her, its
sword-tips aglow in the May air,
they are about to graduate, they are about to get married,
they are kids, they are dumb, all they know is they are
innocent, they would never hurt anybody.
I want to go up to them and say Stop,
don’t do it—she’s the wrong woman,
he’s the wrong man, you are going to do things
you cannot imagine you would ever do,
you are going to do bad things to children,
you are going to suffer in ways you have not heard of,
you are going to want to die. I want to go
up to them there in the late May sunlight and say it,
her hungry pretty face turning to me,
her pitiful beautiful untouched body,
his arrogant handsome face turning to me,
his pitiful beautiful untouched body,
but I don’t do it. I want to live. I
take them up like the male and female
paper dolls and bang them together
at the hips, like chips of flint, as if to
strike sparks from them, I say
Do what you are going to do, and I will tell about it.

/Sharon Olds/

vienkārši pazust un neskatīties atpakaļ... pazust un aizmirst visu un visus! nevajag! man vajag tikai mani un manu dzīvi! sarežģītie sapņi! paņemiet mani aiz rokas, un aizvediet tur tālu no šīs vietas, izraujiet mani no šiem apļiem, kas griežas ap mani bezgalīgās spirālēs, jūs, mani sarežģītie sapņi! jūsos es ticu! jūs, kas esat trausli kā taureņu spārni, bet nemūžam nesalaužami... nav tāda spēka, kas salauztu jūs... jūs, kas kliedzat pret šo trulo eksistenci, prastību, nīkulību, ikdienišķību, neizpratni un neiedziļināšanos šeit visapkārt. aizvediet mani projām no atmiņām, dāvājiet man jaunu pagātni, ļaujiet man dzīvot skaistumā... ļaujiet man priecāties par sauli, kad tā spīd spožāk nekā jebkad, ļaujiet man baudīt tās gaismu izgaismojam mēness dziļās vientulības dzīles, ļaujiet man skatīties zvaigznēs visu manu mūžu! ļaujiet man to, jūs, mani sarežģītie sapņi...

es vēlos pieiet klāt pie šiem sapņiem un kliegt uz tiem - vai jūs dzirdat mani, vai dzirdat, ko domāju, vai dzirdat?

eņģelis pazaudēja savus spārnus. neprašas tos sabradāja savām smagajām kājām... Lai cik ļoti eņģelis necentās tos apturēt, tie neprata apstādināt savus instinktus... jo tie ir dzīvnieki.