vienkārši pazust un neskatīties atpakaļ... pazust un aizmirst visu un visus! nevajag! man vajag tikai mani un manu dzīvi! sarežģītie sapņi! paņemiet mani aiz rokas, un aizvediet tur tālu no šīs vietas, izraujiet mani no šiem apļiem, kas griežas ap mani bezgalīgās spirālēs, jūs, mani sarežģītie sapņi! jūsos es ticu! jūs, kas esat trausli kā taureņu spārni, bet nemūžam nesalaužami... nav tāda spēka, kas salauztu jūs... jūs, kas kliedzat pret šo trulo eksistenci, prastību, nīkulību, ikdienišķību, neizpratni un neiedziļināšanos šeit visapkārt. aizvediet mani projām no atmiņām, dāvājiet man jaunu pagātni, ļaujiet man dzīvot skaistumā... ļaujiet man priecāties par sauli, kad tā spīd spožāk nekā jebkad, ļaujiet man baudīt tās gaismu izgaismojam mēness dziļās vientulības dzīles, ļaujiet man skatīties zvaigznēs visu manu mūžu! ļaujiet man to, jūs, mani sarežģītie sapņi...

es vēlos pieiet klāt pie šiem sapņiem un kliegt uz tiem - vai jūs dzirdat mani, vai dzirdat, ko domāju, vai dzirdat?