Es jūtu, kā pavasaris steidzās šurp. to var redzēt skaistajā saulē, to var redzēt rītos, kad varu atvērt aizkarus vēl pirms došanās uz skolu... Jā, pagaidām tikai saulē, bet pavasaris būs. Drīz.

Es cīnos joprojām ar savu vājumu, tā ir viena no grūtākajām lietām - audzināt sevi. Es cīnos ar to, kas nav mans, ar to, ko nevēlos sevī, ar to, kas neļauj man attīstīties, bet bremzē uz vietas.


Paradokss. Nacisti lika ebrejiem nēsāt atpazīšanas zīmes - Dāvida zvaigznes, kas ir debesu un zemes vienības zīme. Viņi ienīda un iznīcināja tos, tai pašā laikā piekabinot tiem šo simbolu zīmes.

es nezināju, ka bailēs var būt tāds spēks.

mana godkāre un perfekcionisms dod pāri visām robežām
tas pārsteidz mani pašu.

-Reizēm man gribas izdarīt kaut ko traku, kaut ko tādu, kas satriektu stikla kupolu, kurā mēs esam. Ļaut sev vaļu - lai notiek, kas notikdams.
-Tas nekā negrozītu. Mēs tikai vēl asāk sajustu stikla loku, kas mūs ietver. Vai arī mēs to sasistu, bet sagrieztos uz tā asajām šķautnēm un noasiņotu. Iekams sagriežamies, mums vajadzētu pamēģināt samierināties ar to.
-Samierināšanās ir padošanās. Tam vēl esmu par jaunu.

!
(vecais, labais Remarks)

Jā, ja kaut kas ir paredzamāks par paredzamu tad tas, ka vienmēr notiks kaut kas, ko tu noteikti pavisam neesi gaidījis...
tamdēļ man ar stoicisku mieru nāksies atzīt savu sakāvi... Loģiski, ka man nav ko cerēt, jo uzdevums, kurā deva visvairāk punktus, mani būs pamatīgi iegāzis. Un es arī to pieņemu pavisam, pavisam mierīgi. Divreiz viena un tā pati taktika nevar nostrādāt... vai nu izdomā jaunu, vai paliec bešā.
un no kurienes vispār izrok tādus vārdus kā bīlenšteins vai orlovs?
bet vismaz tagad beidzot varu sev atļauties mirklīti atpūtas. :)

galva kūp. Tā kā vēl nekad...
cik vispār var turēt cilvēks? well...

bet es apsolu - ja rīt nebūs labi, ja neveiksies, es nebēdāšu... tas mani neuztrauks... pilnīgi nē.
jo vēsture taču neatkārtojas!

it's gonna be alright...
:)

only if you find peace within yourself, will you find true connection with others.



there's a lot to be improved.


bet šobrīd es gribu uz Vīni.

...and if I shed a tear I won't cage it, I won't fear love

Tas laiks ir viena sasodīti dīvaina padarīšana... man visu laiku ir sajūta it kā es būtu laika mašīnā, kas mani svaidītu no vienas laika citā, no vienas dienas citā, no viena gada otrā, bet patiesībā es to laika mašīnu nevaru vadīt, nekādi... es tajā vienkārši sēžu un neko nevaru darīt, nekādi nevaru to kontrolēt. Es vienmēr saku: 'laiks iet pārāk ātri... jeb man vienkārši ir pārāk laba atmiņa.' Bet patiesībā man jau visas tās runas par laiku un mūžīgās gaušanās: man nav laika, ir tik ļoti līdz kaklam... Viss, es sev zvēru, ja es vēlreiz izmetīšu to nodrāzto frāzi 'Man nav laika!', es sevi iekaustīšu. un negribu to dzirdēt arīdzen ne no viena... Vēlos iemācīties beidzot nekauties ar laiku... like - it is just one more thing we can do nothing about...
..but sometimes all I want is just to lay down, listen to the music and tune out totally... Iztīrīt galvu. Jā! Piemēram, šajā brīdi, es jūtu, ka mana galva ir piesārņota ar daudz ko, lielākoties pilnīgi liekām raizēm, tā ir smaga un nav domu skaidrības... tā ir nepatīkama sajūta, kas izpaužās kā apātiska pieeja visam. Tā ir skolas vaina, es saku! Skolas atmosfēra, nogurdinošie mēģinājusi koncentrēt uzmanību uz skolas blēņām... Ak, ja vismaz tajā skolā ko prātīgu un patiesi lietderīgu mācītu... Un, protams, mana nespēja pieiet lietām vienkārši, uztvert visu mierīgi un neiedziļinoties, nepiepūlot sevi kā to citi māk... Šorīt no rīta nolēmu, ka pieiešu skolai ar tādu attieksmi, ka tā ir viena sekundāra lieta, pilnīgi nelauzīt galvu par kd, par mājasdarbiem, par cilvēkiem skolā apkārt, vienkārši neatstāt visu savu dienas enerģijas bilanci skolā... To es mēģinu jau 1789. reizi. Rītdien ņemšu uz skolu kādu labu grāmatu, un stundās, kuras neatrodu sev lietderīgas, uzlikšu austiņas un lasīšu grāmatu... Centīšos atslēgties... Piemēram, kā šodien informātikā: abas stundas pavadīju lasot before sunrise transkriptu... Tas īstenībā ir interesanti - ja tev ir laba iztēle, tad tas ir gandrīz tā kā vēlreiz skatīties filmu. :D
Par nelaimi, šodien neveselības dēļ nācies atlikt jau sen plānoto skriešanas sezonas uzsākšanu... Tā vietā pēcpusdiena ar sīpolmaizēm, kas man īstenībā ir pat iegaršojušās. Jauki, jauki, tātad es patiešām virzos vairāk prom no neveslīgas pārtikas un vairāk uz vērtīgu uzturvielu pusi.
Man pietrūkst, man šodien ļoti pietrūkst lielu domu.
Bet es sapņoju par vasaru, ik dienas jo vairāk... man patīk elektriskais vilciens uz Jūrmalu, man patīk Jaundubultu nolaistā dzelzceļa stacija, man patīk jūra! Vienkārši vasara ir mans laiks...
Tā. Bet tagad ko? Lasām kā Hareram veicās tālāk, kad viņš nonāca Lhasā (kā es gribu uz to pilsētu!) vai tomēr mēģinām izpildīt kādus mājasdarbus, kas ir tā diezgan daudz sakrājušies...?

beidzot man ir Sāras Afterglow Live video DVD!!! Tik ilgi gaidīts.

...jā un es patiešām pēdējā laikā, par spīti citreiz uznākošajām, mokošajam depresijas lēkmēm, jūtos it kā man priekšā būtu kas patiesi jauks. ...feel like standing on the edge of something wonderful...

...bet nedaudz nosēžoties atpakaļ uz zemes, jāpiezīmē gan, ka olimpiāde tuvojas milzīgiem soļiem un es joprojām vienmēr atrodu citas lietas ko darīt, nevis gatavoties tai... tas nav uz labu... he he
:D

nebiju iepriekšējo ierakstu domājusi publiskai telpai lasīšanai, nu bet tā nu sanāca, ka pirms update journal nospiešanas, aizmirsu publisks nomainit uz privāts... hah
nu bet lai nu, par laimi - un tas man ari visvairāk tīk! - neviens mani šeit nepazīst, tā, ka who cares who writes what in those latest posts

you know - there's one more movie I'll remember forever... before sunset...
ir tik labi sajusties kā kaut kur citur, darot ko citu, esot kam citam... es apmēram tā jutos skatoties to filmu - it kā es būtu Selīna.. vai vienkārši kāds ekskursants Vīnē... vai.. es pat nezinu, es vienkārši iejutos filmā - vilciens, Vīne, sarunas... jā tas, kas man patiešām fascinē, iedvesmo un ko vēlos - ceļot, vienkārši ceļot, braukāt no vienas vietas uz otru, bez kāda konkrēta, smalki izplānota maršruta, negaidīti sastapt kādu jauku cilvēku, runāties... runāties par visu, izrunāt visu sirdi, visu, ko neesmu varējusi nevienam pastātīt visu savu dzīvi... Jā, ir pavisma skaidrs kāpēc es to filmu atrodu sev tik tuvu (atkal mana angliskā latviešu valoda :D), kāpēc man tik ļoti patika tā filma! Brīvība un skumjas. Sarunas un prieks. Atklātība un vajadzība pēc otra cilvēka.... es zinu, es citreiz saku un jūtos tā it kā man nevajadzētu nevienu, es saku sev, es kļūšu, man jāķļūst, par stipru, patstāvīgu sievieti, kas nekad nekļūst atkarīga no kāda vīrieša un neiemīlās tā, ka nespēj domāt un koncentrēties jebkam citam kā tikai uz šo cilvēku, nespēj mācīties, fokusēties darbam utt. Njā.. bet patiesībā... es mīlu mīlestību. pat ja vēl īsti nezinu, kas tā ir, pat, ja man nav gandrīz nekādas (pilnīgi gandrīz nekādas) pieredzes šajā sarežģītajā padarišanā... bet es esmu tik daudz domājusi par to visu, un cauri visam es jūtos tā, ka domāju, ka tas no visas tiesas ir kas skaists.. pats skaistākais? jā, pats skaistākais... jo... vai es spētu sajusties vēl skaistāk nekā tad, kad vienkārši skatītos uz vīrtieti, kas man patīk, un viņš skatītos uz mani? mēs vienkārši skatītos viens uz otru un izbaudītu viens otra klātbūtni, es izbaudītu viņa vīrišķību, viņš izbaudītu manu sievišķību... mēs būtu viens vesels, bet tomēr mēs būtu pilnīgi pretēji, jo viņam es patīku kā sieviete un viņam patīk viss, kas manī ir kā sievietē, bet mani pievilktu visss, aks viņā ir kā vīrietī. Tik līdzīgi un tik atšķirigi... Staigāt sadodoties rokās, dejot.. sakt dejot pēkšņi uz ielas, izdzirdot kaut kur skanam kādu melodiju, lūkoties viens uz otru, skūpstīties... vērot viens otru.. vienkārši būt... un tad...
un tad viņiem bija jāškirās... viņš devās atpakaļ uz štatiem, viņa uz parīzi... katrs uz savām ierastajām dzīvēm.. es zinu to sajūtu. toreiz es jūtos... drošvien ne tik spēcīgi kā viņi tajā filmā (nu ja pieņemtu, ka filma tā filmā ir pilnīgi un galīgi dokumentāla), bet toreiz aizejot prom no viņa, pēdējo reizi apskaujot viņu, redzot viņu aizejam un nepaskatoties atpakaļ (varbūt viņš paskatījās atpakaļ, kā filmā meet joe black? es tačuu nezinu, joprojām es nezinu, jo es taču nepaskatījos!...), pēc tam iekāpjot autobusā, man bija daudz laika domām, un tas bija viss no kā es sastāvēju tobrīd - no domām un šo domu izraisītā nemitīgā smaida uz manām lūpām... un skumjām patiesībā, jo nu es braucu uz savu pusi, un viņš devās savās gaitās un es nezināju, kad atkal viņu satikšu.. es domāju tās savādās ilgas.. mirklis, ko viņi bija kopā, tobrīd likās nebeidzams.. es domāju viņi zināja, ka tas beigsies, viņi to nepārtraukti apzinājās, bet tobrīd mirklis nebeidzās un viņiem vēl bija laiks (kas tiesa gan ik brīdi pamazām iztecēja...) un tad nu tu esi pēkšņi tajā mirklī, kad jūs esat šķirti un tu neko nevari darīt, pilnīgi neko, vien ilgoties, sapņot un skumt, priecāties un smaidīt... un skumt.. Un pa kuru laiku gan pagāja šī nebeidzamība? Bet tas fakts, tieši tas, ka tu neko nevari darīt, jo tu taču nevari pagriezt laiku atpakaļ... bet tu vēlies satikt šo cilvēku, un vēlreiz izbaudīt kopīgos mirkļus! Savādi... tas viss ir tik savādi...
es saku, es nevaru būt nekāda radikāliste, kā citreiz nolemju un cenšos būt.. feministe - vīriešu nīdēja... vai īsta rokenrolmeitene ar ķēdēm, ādas jakām utt. vai Nīčes filosofijas absolūtā piekritēja, kas asi vēršās pret visu un visiem, kas ir tādi, kād tie, pret kuriem Nīče vērsies savā filsofijā... vai .. es vienkārši varu būt šī vienkāršā meitene, kas interesējas par visu un ir pilnīga brīvdomātāja jebkurā jomā, kas spēj paskatīties uz lietām no visādiem redzespunktiem, nevis radikāli iestājas tikai par vienu viedokli, es varu būt un gribu būt tā, kas ir viss un nav nekas patiesībā no tā... nu tā kā Selīna.Viņa interesējas un ir zinoša visās jomās un savā vienkāršība ir visbagātāka personība... (jā, es tomēr neprotu īsti izteikt, ko domāju... gotta learn still), bet viņa ir atvērta un atklāta pret visu...,viņa ir brīva, jo nepiesaista sevi nekādām kopienām, neļauj negatīvām (vai pozitīvām) dzīves pieredzēm iesist sevi kādā ceļmalas purvā, ar to es domāju, piemēram, ja viņai ir negatīva attiecību pieredze, viņa nevis noslēdzas sevī un nolemj nevienam vairāk neuzticēties un nesaistīties ne arvienu vīrieti, jo "visi viņi ir vienādi", bet vienkārši pieņem to kāieredzi, mācās un paņem no šīs pieredzes to, ko vajag, bet neļauj tai nostumt sevi no ceļa, sava ceļa... viņa saglabā mērenu, skaidru prātu un paliek atvērta pasaulei... jā, lūk tas ir pats jaukākais un gudrākais... 'spēt pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, un nebūt atkarīgam no tā, ko iegūstam vai zaudējam'... vienkāŗsi būt brīvam no visiem aizpriedumiem (kaut pinībā nekad nevar but, bet tā jau ir cita filsofēšanas doma), nedomāt tikai jā un nē, bet paraudzīties uz katru lietu, darbību, parādību utml. individuāli un atšķirīgi, atkarībā no tobrīd esošajiem apstākļiem izvērtēt to... piemēram, ir daudz dzirdēts, ka nevajag iet līdzi svešiniekiem, īpaši uz nezinām vietām un ja tev nav neviena pazīstama tuvumā, kur griezties pēc palīdzības... tātad, visādu stāstu, kas radījuši šādu spriedumu, iebiedētai tev nevajadzētu iet līdzi svešiniekam, ko pazīsti pāris minūtes, pāris stundas, un kas tevi pēkšni aicina doties viņam līdzi... jo - vis kaut kas var notikt... nekad neko nevar zināt kā saka... bet ja paskatās uz konkrēto gadījum, ja ieklausās savā sirdī un intuīcijā, ko tās tev saka, nevis paļaujās tikai uz prātā esošiem, citu cilvēku padomiem, kas ir domāti visām situācijām kopumā, ebt ne katram gadījumam atsevišķi, jo katra situācija taču ir atšķirģia... tātad, paskatoties uz konkrēto gadījumu, var pieļaut izņēmumu un beigās piedzīvot ko feinu, ļauties piedzīvojumam...
Jā, šis ir murgs... filmas iespaidā es kaut ko murgoju... nēt, tas viss ir manā prāta un to domāju tā arī, bet nekad neprotu neko īsti tā arī ietērpt vārdos... tāpēc vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas spēj precīzi izteikt, ko tie domā, visas savas domas ietēprt atbilstošos vārods, skaidrās, viegli ziprotamās teikumu konstrukcijās. Kamer es varu vārīties 10 minūtes no vieta sun tā arī nepateikt savu domu tā īsti! Nudien! Tā ir!
Bet šobrīd es vienkārši vēlos piedzīvot ko tik skaistu kā tai filmā. Nežēlīgi, sasoditi vēlos!
Un vēlos ceļot, apceļot visu Eiropu, vienkārši braukāt kaut kur... apceļot visu pasauli... jo visur ir tik skaisti.. jāprot vien pašam to skaistumu saskatīt.
Vienkārši būt, dzīvot. Nebūt ne no kā un ne no viena atkarīgam... un būt pilnīgi atklātai pret sevi un sarunās ar citiem... atklāta komunikācija, bez samākslotības, bez stereotipiem (smiešanās un ironizēšana par stereotipiem , lūk, kas man tīk), bez prātošanas, ko gan tas ci;vēks padomās par mani, kad teikšu viņam to un to.. nē labāk, izklāstījusi vinam savus šos uzskatus nedaudz savādākā veidā... Nē! Man tas viss kaitina un krīt uz nerviem. Vēlos atklātas, tiešas sarunas, runāt, ko patiesi domāju un dzirdēt no otra, ko tas patiešām grib teikt, nevis to, ko saka, jo dom;a, ak vēlos to dzirdēt...
Es vienkāŗsi vēlos sajust brīvību dzirkstam sevī... Vairāk par visu - iekšējo brīvību sevī!
Jāaug daudz... bet es augu katru dienu.. tas lūk ir pats labākais, ka man ir iespēja ik dienas kļūt arvien labākai... jo šodien es zinu vakardienas kļūdas, un rītdien manā bagāžā būs šodiena ar visu, kas tajā noticis...
Un ironiskā paradoksalitāte šajā, kas pašsaplosa - tai pašā laikā es ar katru dienu kļustu vecāka un man paliek arvien mazāk laika... šis, lūk, ir tas koks ar diviem galiem. Visam apakšā ir koks ar diviem galiem...
sasodītā dzīve...
un tomēr ir tik skaisti... justies un just...

cilvēkam taču vajag kādu ar ko parunāties, nevar visu laiku glabāt tikai pie sevis visus savus dvēseles pārdzīvojumus un nevar nepārtraukti tikai ar sevi diskutēt par visu, kas aizrauj...
putekļains bulvāris, piesārņotas, nomocītas domas, trīs tūkstoš jautājumi, pāris neskaidru atbilžu, nebūtībā izgaisušas apņemšanās
bet karnevāls tomēr turpinās, lai arī Brendan Perry apgalvo, ka tas ir beidzies...

'es sēdēju un lūkojos kā mēness parādījās debesīs pašu pirmo reizi'

tā ir visneomulīgākā sajūta - nejusties savā ādā

pietrūkst. baigi daudz kas pietrūkst.

un tomēr - ikreiz, kad gadās apmaldīties, man vienmēr tomēr ir Sāras mūzika...
cik labi...
tā palīdz vismaz sajusties it kā būtu back on the track...

... but am I actually ever really back on the track? have I ever been on the track? or I'm just roaming somewhere around it all the time, all my life?

if I cried me a river of all my confessions
would I drown in my shallow regret?

...ja, tā patiesi nav tikai dziesma...

brīžiem škiet, ka es meloju pati sev. Varbūt tiešām visgrūtākais ir būt atklātam pašam pret sevi. pilnībā... šovakar pazudusi saikne ar sevi... it kā mans prāts un gars būtu katrs pilnīgi citā realitātē... un ķermenis kaut kur dzīvojas pa vidu, nespējot atrast vietu... kaut kur plivinās

njā...
pusmiega stāvoklis ar nespēju koncentrēties
labi, būtu paveikusi visu daudz ātrāk, ja nebūtu ik pēc 20 minūtēm taisījusi interneta pauzes
varbūt vienkārši uzšķaudīt šoreiz visai tai ķīmijai un gan jau uz nākamo kd ko vairāk samācīšos...?
kāds beidzot izsvītros to ķīmiju no stundu saraksta??? vienkārši ejat jūs bekot, fenoli un spirti!

klasiskā protesta dziesma: we shall not be moved by mavis staples

p.s. tas sarkanais paklājs draugu portālā no manas puses tiek kronēts par vislielāko tizlumu līdz šim no visiem, ko līdz šim tur esmu redzējusi... vienu dienu patiešām spiedīšu to dzēst profilu pogu un uz visiem laikiem tai miskastei teikšu čau rasma! nudien

šodien snieg! burvīgs, tīrs un balts sniegs! jau pēc pāris stundām to cilvēks būs pārvertis melnā, pretīgā putrā, bet pagaidām vēl ir baltums!
un es jūtos labi šodien
šodien man atkal ir tā lieliskā sajūta, ka es zinu, ko es vēlos savā dzīvē, es zinu, kas es vēlos būt! Nē, man nav nekāda konkrēta, sistematizēta plāna, un tieši tur ir tas sāls... Nekādas smalki izplānotas karjeras: tad es eju mācīties tur, tad es pabeidzu, tad dabūju labu darbu, strādāju, tad man būs bērni, tad pēc daudziem gadiem varbūt būšu iekrājusi pietiekami daudz, lai varētu atļauties kādu ceļojumu. Nost ar šādām muļķībām. Un darīt darbu, kas nav manai sirdij, kas ir tikai mocības, lai nopelnītu naudu? Un tā visu mūžu, arvien cerot uz kādām pārmaiņām? Iesporostot sevi kādā superelegnatā bankā pie iedomīgām dāmītēm, kas to vien zin kā solāriji, manikīri? Staigāt lietišķā kostīmā, kas liecinātu par manu prestižu sociālajā vidē, kurā atrodos? Nē. Es neesmu mierā ar to visu. Es vēlos radošu brīvību, kas mani iedvesmotu, kas liktu sajust, ka dzīvoju. Man ir daudz plānu un patiesībā vajadzētu vismaz kādas 5 manas dzīves, lai tos visus realizētu. :D
kāpēc tik daudzi cilvēki sevi ierobežo, tiecoties pēc tā, kas atzīts un ko sabiedrība deklarējusi kā pareizu un vēlamu, neiedziļinoties sevī un savās patiesajās interesēs? kāpēc viņi dzīvo nelaimīgas dzīves un samierinās ar tām? kāpēc viņi nemeklē brīvību? kur pazudis cilvēka gars, kas tiecas pēc brīvības?
standarti iznīcina radošo skaistumu
vienmēr esmu apbrīnojusi hipijus un visus pārējos frīkus, kas tiekušies pēc savām vērtībām un nolieguši sabiedrības izvirzītās morāles, dzīvojuši dzīvi tā, kā viņi paši vēlās, protestējuši...
kur tagad ir šādi cilvēki? mēs visi esam palikuši mierīgi, apzinīgi pilsoņi, kas klausa un izpilda. mēs neprotestējam, mēs esam apātiski
ai, 60-tie bija sasodīti skaists laiks... kāpēc es nedzīvoju tajā laikā...
nekļūt par cilvēku, kas pat no svaiga gaisa baidās, nekļūt par nīkuli, kas tiecās pēc mietpilsoniskām ērtībām un komfortiem, nebaidīties no grūtībām, bet norūdīt sevi. nekļūt par tādu kā visi.
Gaidīt vasaru un celties pirms saullēkta, lai sajustu rīta enerģisko dzestrumu, iemīlēt arvien vairāk saulrietu, priecāties par dabu un sajust sevī dzīvības spēku. Kā es gaidu vasaru...


'I'm talkin' about freedom, I will fight for the right, To live in freedom...'
http://youtube.com/watch?v=IAD4C_e3gcs

un tomēr tā ir taisnība, ka es pārāk daudz orientējos uz negatīvām emocijām, kas pirmkārt un visu galvenokārt nāk par ļaunu nevienam citam tik ļoti nē kā vien man pašai.
domāju par tiem, kas nav vērti, lai analizētu viņu domas un rīcības
domāju par to cik ļoti manas dzīves vērtības un mērķi nesaskan ar vairuma - materiālistu un karjeristu mērķiem
domāju par to kā man liek justies cilvēki, kas man netīk
domāju par visām nepareizībām ko redzu un nespēju pieņemt
šāda nepārtraukta domāšana un koncentrēšanās uz lietām, kas nav tā vērtas, nāk par sliktu tikai man pašai
tas tikai kavē manu pašattīstību
domāt tikai par sevi
iepludināt sevī mazliet egoisma, patmīlības un nekaunības
man ir jākoncentrējas uz to, kas man pašai svarīgs un īpašībām, ko vēlos sevī attīstīt, uz savām pašizjūtām un jālaiž gar ausīm viss, kas nav pieņemams ne brīdi neprātojot par tām un neizniekojot savu enerģiju, jo izšķiesto nevar atgūt... tāpēc jādzīvo vienkārši sev un nekad nedrīkst kļūt atkarīga no kāda, tas ir viens no vislielākajiem ļaunumiem individuālitātei un apziņas brīvībai, radošai brīvībai
tik grūti koncentrēties, ja uztvere ir piesārņota
lai top vairogs, kas atvairītu visas apkārtnes negācijas, kas zog manu enerģiju. Manu!
tik daudz plānu, tik daudz ideju, tik daudz mērķu - lūk, tur man jāvirza mana enerģija
beidzot tas ir jāiemācās, lai es kļūtu par to, ko vēlos!

Labāk ir mūžām palikt vienam nekā pārdoties un nodot sevi ārišķīgas atzinības un kopējas prastības labā.