jaunajā gadā vajag atcerēties šos citējumus

Vislielākais zaudējums dvēselei ir, kad tā paliek neuzticīga pati sev.

As soon as you trust yourself, you will know how to live. /Goethe/

Never, never listen to anybody that is trying to discourage you. /Mariah Carey/

Wanting to be someone else is the wasting of person you are. /Kurt Cobain/

Patiesai draudzībai jābūt atklātai un btīvai no izlikšanās un izdabāšanas. /Cicerons/

Brīvi dzīvo tikai tas, kas rod prieku savu pienākumu izpildē. /Cicerons/

Nelaime - rakstura pārbaudes akmens.

Cilvēkiem, kuriem piemīt stiprs un augstsirdīgs raksturs, nepiemīt krasa garastāvokļa maiņa atkarībā no tā, kas noticis ar viņu labklājību vai piemeklējusi kāda nelaime. / Dekarts/

Don't get too comfortable with who you are at any given time - you may miss the opportunity to become who you want to be. /Jon Bon Jovi/

Anyone who keeps ability to see beauty never grows old. /Kafka/

Ja arī nelaimē cilvēks saglabā gaišu noskaņojumu, tas ir kaut kas sevišķi liels. /Dēmokrits/

Gudrību nevar izteikt vārdos. Gudrību var atrast un caur to iespējams darīt brīnumus, bet, ja vieds cilvēks gudrību cenšas izteikt vārdos, viņš izklausās pēc muļķa ... /Hese/

Ja tu ienīsti kādu cilvēku, tas nozīmē, ka tu viņā neciet kaut ko, kas ir daļa no tevis. Mūs neuztrauc tas, kas nav mūsos. /Hese/

Atsacīšanās no savas iekšējās pārcliecības ir zemiska rīcība. /Kants/

Raksturs parādās spējā rīkoties atbilstoši principiem. /Kants/

Doma, kas nav bīstama, nav tā cienīga, lai to dēvētu par domu. /Bleiks/

Esiet uzmanīgi, izvēloties maskas, jo pēc brīža jūs paši par šo masku pārvērtīsieties. /Vonnegūts/

Vecajā Derībā Pirmās Mozus grāmatas sākumā teikts, ka Dievs radījis cilvēku, lai tas valdītu pār putniem, zivīm un dzīvniekiem. Taču to ir rakstījis cilvēks, nevis zirgs. Nav pilnas paŗliecības, vai Dievs tiešām ir devis cilvēkam varu pār bvisu dzīvo radību. Drīzāk jau šķiet, ka cilvēks ir izdomājis Dievu, lai tas svētītu varu, ko viņš uzurpējis pār govi un zirgu. Pat asiņaināko karu laikā cilvēce jutās brālīgi vienota savās tiesībās nokaut govi vai zirgu.
[..] [..]
Dekarts spēra izšķirīgu soli tālāk, pasludinādams cilv;eku par dabas kungu un pavēlnieku.
[..]
Es redzu, kā Terēze sēž uz celma, glāsta Kareņinam galvu un domā par cilvēcības krahu. Šādos brīžos acu priekšā ataust arī cits skats: kā Nīče iziet Turīnā no viesnīcas, ierauga kučieri, kas pātago zirgu, apskauj zirga kakalu un raud.
Tas notika 1889. gadā. Arī Nīče tad jau bija cilvēkiem tāls. Varētu teikt, kas tas bija dvēseles slimības uzliesmojums. Un tieši tāpēc viņa rīcībai, manuprāt, piemita dziļa jēga: Nīče lūdza zirgam piedošanu par Dekartu. Viņa ārprāts (tātad atsvešinātība no cilvēkiem) sākās tajā brīdī, kad viņš raudāja par zirga ciešanām.
Šis Nīče man ir tik[at tuvs kā tā Terēze, kam uz ceļiem galvu uzlicis neglābjami slimais suns. Redzu viņus abus, Nīči un Terēzi, kopā attālināmies no lielceļa, kur maršē uz priekšu "dabas kungs un pavēlnieks".
...idille ir atmiņā palikušais paradīzes tēls. Dzīve paradīzē nebija skrējiens pa taisni, kas ved nezināmajā, nebija piedzīvojums, bet riņķošana pa apli pazīstamā vidē. Šāda vienveidība nevis garlaikoja, bet darīja laimīgu.
Kamēr cilvēks dzīvoja dabā, mājdzūivnieku vidū, gadalaiku mūžīgajā maiņā, viņā vēl mājoja vismaz paradīzes idilles atblāzma. [..]
Noliecies paradīzē pār avotu, Ādams vēl nezināja, ka tas, ko viņš tur redz, ir viņš pats. Ādams nez vai saprastu Terēzi, kad tā meitens gados stāvēja pie spoguļa un centās saskatīt savas miesas dzīlēs dvēseli. Šajā ziņā Ādams bija tikpat kā Kareņins. Terēze it bieži izklaidējās, vedot viņu pie spoguļa. Tomeŗ Kareņins nepazina savu atspulgu un izturējās pret to vienaldzīgi, jo tas viņu galīgi neinteresēja.
Kareņina pielīdzināšana Ādamam manī modina domu, ka paradīzē cilvēks vēl nebija cilvēks. Pareizāk sakot, cilvēks vēl nebija aizdzīts pa cilvēka ceļu. Toties mēs jau sen esam aidzīti un lidojam laika tukšumā, kur virzība ir tikai pa taisni. Taču joprojām ir kāda smalka saikne, aks mūs vieno ar tālo, miglā tīto paradīzi, kur Ādams noliecās pār avotu un pilnīgā pretstatā Narcisam pat nenojauta, ka blāvais plankums ūdenī būtu viņš. Alkās pēc paradīzes izpaužas cilvēka vēlme nebūt cilvēkam.
[..] [..]
Neviens cilvēks nevar otram dāvāt idilli. To spēj vienīgi dzīvnieks, jo viņš nav izdzīts no paradīzes.

Milans Kundera. Nepanesamais esības vieglums.

[..] Un tomēr cilvēki tūkstoškārt vairāk nopūlas bagātības, nevis gara izglītības dēļ, kaut gan pavisam skaidrs, ka tas, kas ir, daudz vairāk dod mūsu laimei, nekā tas, kas pieder. Tāpēc dažu labu mēs redzam nerimtīgā nodarbinātībā kā skudru, kas no rīta līdz vakaram rosīgi nopūlas, lai vairotu jau pastāvošo bagātību. Ārpus šaurā līdzekļu jomas redzesloka viņš neko citu nepazīst: viņa gars ir tukšs un tāpēc neko citu neuztver. Augstākās, garīgās baudas viņam ir nepieejamas; velti viņš tās mēģina aizstāt ar gaisīgām, jutekliskām, maz laika, bet daudz naudas prasošām baudām, kuras viņš laiku pa laikam atļaujas. Mūža nogalē, ja laimējas, rezultāts ir tāds, ka viņa priekšā patiešām ir gana liela naudas kaudze, kuru atstāj saviem mantiniekiem vairošanai vai izšķērdēšanai. Tāpēc šāds dzīves gājums, kaut arī veikts ar visnotaļ nopietnu un svarīgu ģīmi, ir tikpat muļķīgs kā dažs labs cits, kura simbols ir āksta cepure.
Tātad visbūtiskākais dzīves laimei ir tas, kas cilvēks ir pats par sevi. Parasti gan tas ir tik maz, ka vairums no tiem, kas izstājušies no cīņas ar trūkumu, principā ir tikpat laimīgi kā tie, kas ar to vēl cīnās. Viņu iekšējais tukšums, viņu apziņas pliekanība, viņu gara nabadzība sadzen tos sabiedrībā, kas sastāv no viņiem līdzīgiem, jo similis simili gaudet (Līdzīgo iepriecina līdzīgais (latīņu v.)).
(Arthur Schopenhauer. Aphorismen zur Lebensweisheit.)

-Reizēm man gribas izdarīt kaut ko traku, kaut ko tādu, kas satriektu stikla kupolu, kurā mēs esam. Ļaut sev vaļu - lai notiek, kas notikdams.
-Tas nekā negrozītu. Mēs tikai vēl asāk sajustu stikla loku, kas mūs ietver. Vai arī mēs to sasistu, bet sagrieztos uz tā asajām šķautnēm un noasiņotu. Iekams sagriežamies, mums vajadzētu pamēģināt samierināties ar to.
-Samierināšanās ir padošanās. Tam vēl esmu par jaunu.

!
(vecais, labais Remarks)

bezgalīgais ceļojums
ar Kolumba kuģiem
'Pinta'
'Nina'
un
'Santa Maria'
iekšā mūžībā

...to live on the air, and look, and look,
not so different from my life, I would be
sheer with an almost not sore loneness
looking at the earth as if seeing the earth
were my version of having a soul...

/Sharon Olds - 'Heaven to Be'/

I see them standing at the formal gates of their colleges,
I see my father strolling out
under the ochre sandstone arch, the
red tiles glinting like bent
plates of blood behind his head, I
see my mother with a few light books at her hip
standing at the pillar made of tiny bricks,
the wrought-iron gate still open behind her, its
sword-tips aglow in the May air,
they are about to graduate, they are about to get married,
they are kids, they are dumb, all they know is they are
innocent, they would never hurt anybody.
I want to go up to them and say Stop,
don’t do it—she’s the wrong woman,
he’s the wrong man, you are going to do things
you cannot imagine you would ever do,
you are going to do bad things to children,
you are going to suffer in ways you have not heard of,
you are going to want to die. I want to go
up to them there in the late May sunlight and say it,
her hungry pretty face turning to me,
her pitiful beautiful untouched body,
his arrogant handsome face turning to me,
his pitiful beautiful untouched body,
but I don’t do it. I want to live. I
take them up like the male and female
paper dolls and bang them together
at the hips, like chips of flint, as if to
strike sparks from them, I say
Do what you are going to do, and I will tell about it.

/Sharon Olds/

'and we'll dance through our isolation
seeking solace in the wisdom we bestow'

iespējams viena no vislabākajām dziesmu vārdu rindām ko jebkad esmu dzirdējusi

I was bruised and battered
and I couldn't tell what I felt
I was unrecognizable to myself
saw my reflection in the window
I didn't know my own face

oh brother are you gonna leave me wastin' away
on the streets of Philadelphia

I walked the avenue till my legs felt like stone
I heard the voices of friends vanished and gone
at night I could hear the blood in my veins
just as black and whispering as the rain
on the streets of Philadelphia

ain't no angel gonna greet me
it's just you and me my friend
and my clothes don't fit me no more
I walked a thousand miles just to slip this skin

the night has fallen I'm lyin' awake
I can feel myself fading away
so receive me brother with your faithless kiss
or will we leave each other alone like this
on the streets of Philadelphia


p.s. no copy_paste

'Patiesi apdāvināts cilvēks sabiedrībā bieži vien ir neveikls, kluss, neattapīgs. Bet, kad viņš paliek vientnē, viņam tūlīt izaug spārni pie pleciem.'

gluži mans gadījums aprakstīts, un tāpēc aforisma sākuma vārdi patiesi iepriecina, iedvesmo un arī nomierina :)

p.s. tie vārdi no kāda poļu rakstnieka - Henriha Senkeviča

p.s.s. Un vēl šis tas labs:
'Kāpēc gan cilvēki parasti vairās no vientulības? Tāpēc, ka tikai nedaudzi būdami vientnē ar sevīm bauda patīkamu sabiedrību.' /Dossi/
'Viss apbrīnas vērtais ir veikts vientnē, tas ir, nošķirtībā no sabiedrības.' /Rihters/
un šie visi vārdi ir patiesi neatkarīgi no gadimta, neatkarīgi vai klasicisma, racionālisma, modernisma, postmodernisma, vai vēl sazin kāda laika pasaules uztvere.
ak, un es zinātu tik daudz cilvēku, kas šim visam nepiekristu. bet.. tikai tāpēc, ka...

bet galu galā
'Vienatni jāmeklē lielās pilsētās.'/Lihtenebergs/

Svešinieks

- Ko mīli tu visvairāk, cilvēk, mīklainais? Vai tēvu, māti, māsu, varbūt brāli?
- Man tēva nav, nedz mātes, māsas, brāļa nav.
- Un draugus?
- Jūs vārdu minējāt, ko neesmu līdz šim vēl izpratis.
- Dzimteni?
- Es nezinu, kur viņa atrodas.
- Skaistumu?
- To mīlētu labprāt, vien dievišķu un nemirstīgu.
- Zeltu?
- To ienīstu, kā Dievu nīstat jūs.
- Ko tad tu mīli, neparastais svešiniek?
- Es mīlu mākoņus - tos mākoņus, kas aizpeld! ... lūk, tur... lūk, tur... šos brīnišķīgos mākoņus!
/Šarls Bodlērs/

šis prozas gabals iezīmējot modernisma sākumu literatūrā ap 1870-tajiem gadiem. lai vai ko tas arī neiezimētu, man tas ļoti patīk. atceros patiesībā šo vēl no pamatskolas laikiem kaut kur dzirdētu. patiesībā jau šis prozas gabailiņš visai perfekti izsaka modernisma laikmeta cilvēka pasaules uztveri, un es gan laikam vēl joprojām esmu iesprūdusi modernisma laikmetā vairāk nekā savā postmodernisma laikmetā. un tā arī man labāk tīk. postmodernisms ir savā ziņā orģināla pasaules uztvere (protams, izņemot, ja runājam par tām idejām, ko vakardien aprakstīju, tās ir cilvēka jēdzienu degradējošas), bet tomēr tas postmodernisms man šķiet vairāk kā sabojāts modernisms, izkropļots. Bet varbūt tas ir tikai loģiski, jo pats 21. gadsimta cilvēks ir izkropļota 20. gadsimta cilvēka atspulgs.. kaut kā tā...

Peter Gabriel - Here Comes the Flood -> manuprāt, pati labākā Peter Gabriel progressive rock dziesma, ideāla.
vēl viena dziesma, kas skanot veido ap sevi veselu pasaulīti. es kolekcionēju tādas dziesmas. man mīļākais hobijs!