[..] Un tomēr cilvēki tūkstoškārt vairāk nopūlas bagātības, nevis gara izglītības dēļ, kaut gan pavisam skaidrs, ka tas, kas ir, daudz vairāk dod mūsu laimei, nekā tas, kas pieder. Tāpēc dažu labu mēs redzam nerimtīgā nodarbinātībā kā skudru, kas no rīta līdz vakaram rosīgi nopūlas, lai vairotu jau pastāvošo bagātību. Ārpus šaurā līdzekļu jomas redzesloka viņš neko citu nepazīst: viņa gars ir tukšs un tāpēc neko citu neuztver. Augstākās, garīgās baudas viņam ir nepieejamas; velti viņš tās mēģina aizstāt ar gaisīgām, jutekliskām, maz laika, bet daudz naudas prasošām baudām, kuras viņš laiku pa laikam atļaujas. Mūža nogalē, ja laimējas, rezultāts ir tāds, ka viņa priekšā patiešām ir gana liela naudas kaudze, kuru atstāj saviem mantiniekiem vairošanai vai izšķērdēšanai. Tāpēc šāds dzīves gājums, kaut arī veikts ar visnotaļ nopietnu un svarīgu ģīmi, ir tikpat muļķīgs kā dažs labs cits, kura simbols ir āksta cepure.
Tātad visbūtiskākais dzīves laimei ir tas, kas cilvēks ir pats par sevi. Parasti gan tas ir tik maz, ka vairums no tiem, kas izstājušies no cīņas ar trūkumu, principā ir tikpat laimīgi kā tie, kas ar to vēl cīnās. Viņu iekšējais tukšums, viņu apziņas pliekanība, viņu gara nabadzība sadzen tos sabiedrībā, kas sastāv no viņiem līdzīgiem, jo similis simili gaudet (Līdzīgo iepriecina līdzīgais (latīņu v.)).
(Arthur Schopenhauer. Aphorismen zur Lebensweisheit.)
Ordinary Miracles - Post a comment
...patiesas ir tā skumjas, kas raud vienatnē...
anck-su-namun (anck_su_namun) wrote on February 23rd, 2008 at 12:51 am
posōn egō chreian ūk echō