Šī patiesībā ir bijusi savāda nedēļa. Pietika ar pirmo dienu skolā, lai lielais mācīšanās entuziasms apsīktu un gribētos vienkārši uzšķaudīt skolai un visam, kas ar to saistās. Tā vietā, lai mācītos skolai, es lasīju un studēju pati visu kaut ko, kas man vien pašai tīkams. Rezultātā esmu neizgulējusies visu šo nedēļu, jo skolas darbus vajadzēja pildīt bez maz vai pa naktīm, bet tā ir labi... Galvenais izturēt to dienu skolā, kad tik ārkārtīgi nāk miegs un ir grūti nokoncentrēt uzmanību. Bet, kad atkal esmu mājās, tad jauna enerģija rodas vienmēr, lai urķētos tai virzienā, kur prāts ved... Un tāpat šonakt, kad jau drīz rīta stunda sitīs, es neeju gulēt un nemaz nevēlos to darīt. Rītdien drošvien pat nevarēšu sevi spogulī atpazīt, bet tomēr lai ir šī nakts... Nakts ir mans laiks. Laiks, kad jūtos labi, un šo laiku man vajag, lai tas man kompensētu visus tos mirkļus, kad esmu jutusies slikti iekšējā garīgā stāvokļa zemā līmeņa dēļ... To mirkļu dēļ, kad esmu ļāvusi bring myself down, un esmu ielaidusi to iekšā, lai tas kašātu manas iekšas kā ar karoti... Cik dīvaina nedēļa...
Bet tomēr pašas labākās un pacilājošākās sajūtas ir radījis Into the Wild stāsts, kas ļāvis atklāt kaudzi visa kā jauna - jaunus autorus, kas jāizlasa, jaunas idejas, jaunas gudrības, jaunus plānus. Jā, tā filma tagad ir mana mīļākā. Un es neticēju, ka vairs mūsdienās var uzražot tādu filmu, kas kļūtu par vismīļāko... Bet šis stāsts, šī filma un tās soundtreks mani iedvesmo kā vēl nekas. Hi, un patiesībā savā savtīgajā egocentriskajā pašapziņā es priecājos, ka to filmu nerādīs latvijā. Lai paliek tā, nevajag šeit, nevajag rādīt tiem, kas to tāpat nesapratīs, nevajag nobružāt šādi, lai tā paliek mazāk zināma šeit. Tā.. tā man patīk.
Jā, un galu galā visbeidzot esmu nonākusi pie situācijas, ka jāsāk domāt par grāmatu pasūtīšanu caur amazone.com, jo vienkārši grāmatas, autori, ko vēlos izlasīt nav ne tikai pieejami vietējā bibliotēkā, bet nav pat izdoti lv valstī. Piemēram, šī kenijiešu rakstniece, pilote un ceļotāja Beryl Markham un viņas grāmata West With the Night, ko noteikti gribētu izlasīt... un vēl un vēl...
cik labi vismaz, ka ir kaut viens pāris brīvdienas, kaut arī darbu tik daudz...
šonakt klausos lielisko My Blueberry Nights soundtreku, kas ir pilns ar apburošām dziesmām

I see them standing at the formal gates of their colleges,
I see my father strolling out
under the ochre sandstone arch, the
red tiles glinting like bent
plates of blood behind his head, I
see my mother with a few light books at her hip
standing at the pillar made of tiny bricks,
the wrought-iron gate still open behind her, its
sword-tips aglow in the May air,
they are about to graduate, they are about to get married,
they are kids, they are dumb, all they know is they are
innocent, they would never hurt anybody.
I want to go up to them and say Stop,
don’t do it—she’s the wrong woman,
he’s the wrong man, you are going to do things
you cannot imagine you would ever do,
you are going to do bad things to children,
you are going to suffer in ways you have not heard of,
you are going to want to die. I want to go
up to them there in the late May sunlight and say it,
her hungry pretty face turning to me,
her pitiful beautiful untouched body,
his arrogant handsome face turning to me,
his pitiful beautiful untouched body,
but I don’t do it. I want to live. I
take them up like the male and female
paper dolls and bang them together
at the hips, like chips of flint, as if to
strike sparks from them, I say
Do what you are going to do, and I will tell about it.

/Sharon Olds/

šodien tā "laimīgā" diena bija atgriezties skolā! ha!
Mani šodien patiesībā pārņēmušas tādas pašas līdzīgas sajūtas kā pērn pēc zsv. brīvlaika; tāda sajūta it kā būtu izsviesta no savas harmonijas loka un atkal iemesta kādā alā, kur no jauna atkal jābūvē iekšējās aizsardzības loks.. un tā arī ir. Tikai šoreiz ir vieglāk nekā pērn, jūtos labāk nekā pērn.. tātad esmu augusi pa šo gadu tomēr.
patiesībā tikko ienāca prātā doma, ka vai maz var būt lielāks prieks dzīvē attiecībā uz sevi pašu kā doma, ka tu visau laiku ej uz labāku sev - tu visu laiku audz, pilnveidojies, mācies ik dienas ko jaunu, atklāj, izzini un iepazīsti pats sevi - ar katru dienu kļūsti arvien interesantāks pats sev... Vai tad tā nav bezgala iepriecinoša, uzmundrinoša atziņa? Egoistiskajā ziņā šoreiz; par mīlestību runāsim citreiz...
Šodien visu dienu dungoju to vienkāršo, bet tik lielisko Eddie Vedder melodiju Into the Wild soundtrekam - Guaranteed: half their lives they say goodnight to wives they'll never know; they think of me and my wandering, but I'm never what they thought, got my indignation but I'm pure in all my thoughts, I'm alive... I knew all the rules, but the rules did not know me... perfekti vārdi, bet pati filma ir vislabākā, kāda pēdējos gados radīta.. jā, un nav jau nemaz brīnums, ka man tā filma tik ļoti patīk. Šajā stāstā es atrodu sevi. Ja Kristofers Makkandelss vēl būtu dzīvs tomēr, es gribētu viņu satikt un gribētu ar viņu daudz daudz ko pārrunāt... Un patiesībā - patiesībā liels paldies šai filmai un vispār visam lieliskajam Into the Wild skaņu celiņam, jo tie palīdz neatteikties no saviem ideāliem un sapņiem tikai tāpēc, ka visi apkārt domā citādi, bet vēl stiprāk pieķerties pie tiem un sajusties labi, sajūtoties sev; palīdz saglabāt savu neatkarīgo, atšķirīgo uzskatu, neļaujot tam noslīkt zem vairākuma viedokļa.. Un nav svarīgi, ko citi domā, svarīgi ir ko es pati domāju - lai uzskata mani par ko vien vēlas, es sev esmu tā, kas es pati esmu, nevis ko viņi domā... that's the way! Paldies visām tām dziesmām, filmām, grāmatām, kas mani ir audzinājušas, kas mani turpina audzināt un tik ļoti, ļoti palīdz... man, kas ir absolūts frīks... neizmērojams paldies...

all my destinations will accept the one that's me