Parasta cilvēka dzīve māca veiksmīgu karjeru, materiālo nodrošinājumu, sociālo prestižu un galu galā arī savu patieso vēlmju un sapņu novirzīšanu zemāk par sabiedrības uzspiestajām normām un vērtībām, tiktāl līdz cilvēka sapņivienkārši iznīkst... tā tas bijis vienmēr. Piemēram, kāpēc cilvēki dodas studēt nevis to, ko tie visvairāk vēlas, bet pieprasītās profesijas, galvenais profesijas izvēles kritērijs ir cik ienesīgu darbu pēc tam varēs dabūt. Ekonomisti, sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi, visi šie vieglas naudas kārīgie... Jā, it kā jau vienkārši - darbs notāram ir viegls, sēdēt birojā un tikai parakstīt kādus papīrus par ko saņem labu naudu.. Loģiski, ka cilvēks tiecās pēc šada darba.. Un līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem viens no galvenajiem, ja ne galvenais dzīves mērķis ir nauda.. Un, manuprāt, līdz ar to cilvēks pazaudē savu vērtību kā personība. Cilvēki izvēlās vieglākos ceļus, tādējādi arī saņemot tikai virspusīgu laimi. Bet vērojot sabiedrību, šķiet, ka šiem materiālistiem neko vairāk arī nevajag, viņiem ir viņu šiks un līdz ar to laime pilnībā.
es zinu - es nesaprotu cilvēkus un cilvēki nesaprot mani...
Bet nekad es nevarētu būt ekonomiste vai sapūt smirdīgā bankas birojā, es skatos kā cilvēki dzenās pēc veiksmīgas karjeras ar pieklusinātām vēlmēm un man riebjas. Es ticu, ka dzīvē ir jābūt kam daudz vairāk par dzīšanos pēc naudas, kļūšanu par tās vergu un maksimāli drošas nākotnes nodrošināšanu...
I read somewhere.. that in reality nothing is more dangerous to the adventurous spirit within a man than a secure future...
Sabiedrības domāšanas veids patiesībā ir aprobežots...
Un arī mūsdienu skolas īstenībā ir iestādes, kas māca būt aprobežotam, lai arī tās šķietami deklarē pretējo...

jā, atkal es tomēr nevaru saņemties uz mācīšanos. Istaba atkal lampiņu un svecīšu krāsās. Bet tā es jūtos labi, nevis tajā dzelteni spožajā galda lampas gaismā. Beidzot vajadzētu sākt tā kārtīgi to vēsturi mācīties, bet atkal un atkal nesanāk laiks. Vienmēr ir kādi sīkie skolas darbi, kas nozog laiku. Kamēr laika kļūst arvien mazāk, škiet, ka apgūstamās informācijas kļūst arvien vairāk...
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs

šodien tā "laimīgā" diena bija atgriezties skolā! ha!
Mani šodien patiesībā pārņēmušas tādas pašas līdzīgas sajūtas kā pērn pēc zsv. brīvlaika; tāda sajūta it kā būtu izsviesta no savas harmonijas loka un atkal iemesta kādā alā, kur no jauna atkal jābūvē iekšējās aizsardzības loks.. un tā arī ir. Tikai šoreiz ir vieglāk nekā pērn, jūtos labāk nekā pērn.. tātad esmu augusi pa šo gadu tomēr.
patiesībā tikko ienāca prātā doma, ka vai maz var būt lielāks prieks dzīvē attiecībā uz sevi pašu kā doma, ka tu visau laiku ej uz labāku sev - tu visu laiku audz, pilnveidojies, mācies ik dienas ko jaunu, atklāj, izzini un iepazīsti pats sevi - ar katru dienu kļūsti arvien interesantāks pats sev... Vai tad tā nav bezgala iepriecinoša, uzmundrinoša atziņa? Egoistiskajā ziņā šoreiz; par mīlestību runāsim citreiz...
Šodien visu dienu dungoju to vienkāršo, bet tik lielisko Eddie Vedder melodiju Into the Wild soundtrekam - Guaranteed: half their lives they say goodnight to wives they'll never know; they think of me and my wandering, but I'm never what they thought, got my indignation but I'm pure in all my thoughts, I'm alive... I knew all the rules, but the rules did not know me... perfekti vārdi, bet pati filma ir vislabākā, kāda pēdējos gados radīta.. jā, un nav jau nemaz brīnums, ka man tā filma tik ļoti patīk. Šajā stāstā es atrodu sevi. Ja Kristofers Makkandelss vēl būtu dzīvs tomēr, es gribētu viņu satikt un gribētu ar viņu daudz daudz ko pārrunāt... Un patiesībā - patiesībā liels paldies šai filmai un vispār visam lieliskajam Into the Wild skaņu celiņam, jo tie palīdz neatteikties no saviem ideāliem un sapņiem tikai tāpēc, ka visi apkārt domā citādi, bet vēl stiprāk pieķerties pie tiem un sajusties labi, sajūtoties sev; palīdz saglabāt savu neatkarīgo, atšķirīgo uzskatu, neļaujot tam noslīkt zem vairākuma viedokļa.. Un nav svarīgi, ko citi domā, svarīgi ir ko es pati domāju - lai uzskata mani par ko vien vēlas, es sev esmu tā, kas es pati esmu, nevis ko viņi domā... that's the way! Paldies visām tām dziesmām, filmām, grāmatām, kas mani ir audzinājušas, kas mani turpina audzināt un tik ļoti, ļoti palīdz... man, kas ir absolūts frīks... neizmērojams paldies...

all my destinations will accept the one that's me

Pelēcība ir bieži novērojama parādība.